Veronika Puriņa piedzima 1935.gada 19. septembrī. Pirmie bērnības gadi pagāja Pitragā un Saunagā pie jūras. Viņa auga 6 bērnu ģimenē starp 4 brāļiem un vecāko māsu kā 5. bērns. No agras bērnības, jau 5 gadu vecumā, ganot gotiņas, viņai ļoti patika dziedāt un klausīties atbalsi, kas skanēja tālu, tālu... Viņa iepazina īstus lauku darbus, kā jau visi kuplās ģimenes bērni.

Veronikas sapnis bija mācīties mūziku. Tā viņa nokļuva Ventspils mūzikas vidusskolā, kur kora diriģēšanu mācījās pie Elvīras Salmiņas, kā arī apguva vokālo dziedāšanu. Tur mācījās arī Veronikas jaunākais brālis Voldemārs. Viņu balsis lieliski skanēja duetā.

1. darba vieta viņai bija Ulmalē, Liepājas pusē, kur Veronika vadīja kori un strādāja skolā par jaunāko klašu skolotāju.

Pēc tam dzīve viņu aizveda uz Dundagu. Tur viņa strādāja kultūras namā, vadīja kori, spēlēja teātri, dejoja deju kolektīvā. Tur Veronika satika savu nākamo vīru Arvīdu. Ģimenē piedzima 2 meitas – dvīnītes – Antra un Santa. Tad ģimene pārcēlās uz Talsiem, kur arī pagāja lielākā daļa Veronikas mūža.

Talsinieki vairākās paaudzēs viņu pazina kā iemīļotu muzikālo audzinātāju bērnudārzā, kur nostrādāja vismaz 25 gadus. Viņa bija izdomas bagāta savā darbā ar bērniem, kas tika augstu novērtēts un stādīts par piemēru visiem Latvijas bērnudārzu muzikālajiem audzinātājiem.

Pašmācības ceļā jau agrā jaunībā Veronika apguva akordeona spēli, kas lieliski noderēja muzicējot ar saviem kolektīviem, kā arī dažādos lielos godos. Sākumā draugu un radu pulkā, bet vēlāk par viņas skaisto balsi priecājās gan Kurzemē, gan Rīgā. Viņa bija ļoti iemīļota viesību muzikante.

Liels pagrieziens viņas dzīvē bija nopietna saslimšana, kas strauji progresēja. Nācās atteikties no sev mīļā darba ar bērniem, no akordeona spēles un dziedāšanas. Lai arī cik bija grūti, viņa centās nezaudēt optimismu un humora izjūtu, nereti uzmundrinot savus draugus un paziņas pa telefonu.

Pēdējos 6 gadus Veronika dzīvoja Rīgā, kopā ar meitu Santu, kas par viņu rūpējās līdz pēdējam brīdim.