2003. gada 3. novembri Edmondā, VVA, pēc smagas slimības mūžībā aizgāja kara invalīds. Viņš bija ilggadējs darbinieks Vašingtonas pavalsts Latviešu biedrībā, Sietlas latviešu luterāņu baznīcā un korporācijā Tervetia. Uldis dzimis Rīgā 1924. gada 20. augustā. Viņš ļoti sekmīgi beidza Rīgas pirmo ģimnāziju. Latviešu valodā gan bija tikai atzīme "četri", jo no jaunības dienām viņš bija izdomājis, ka latviešu valoda nav jāmācās, - viņš to jau protot. Vēlāk dzīvē Uldim latviešu valoda bija ļoti mīļa un dārga. Pēc skolas Uldi iesauca darba dienestā Vācijā. Pēc atgriešanās Latvijā viņu iesauca leģionā. 1944. gada 20. martā Uldim ievainoja labo roku, sākās smaga infekcija. Kad Uldis jau bija tuvu nāvei, roku amputēja, lai glābtu viņa dzīvību. Uldis sevi nekad neuzskatīja par invalīdu, nelūdza finansiālu atbalstu vai palīdzību. Viņš iemācījās rakstīt ar kreiso roku tik veikli, ka pārrakstīja rokrakstā pat visus "Straumēnus". Būdams Vācijā, Bebenhauzenas nometnē, Uldis 1947. gadā apprecēja savu mūža dzīves līdzgājēju - Loniju. Laulībā ir divi bērni - meita Ligita, dēls Jānis un trīs mazbērni - Valdis, Daira un Markus. Ulža tālākā dzīve rit saskaņā ar viņa dabu - mācīties, strādāt, gādāt par ģimeni, turēt svētu Latviju, tās kultūru un latviešu valodu. 1951. gada septembrī Uldis ar ģimeni ieradās ASV un apmetās uz dzīvi Mičiganā, Saginavā, kur sāka strādāt par mehāniķi - mašīnu eļļotāju. Vēlāk viņš iestājās Mičiganas Tehniskajā universitātē un to pabeidza 1961. gadā ar labām sekmēm, iegūstot inženiera grādu. Pēc universitātes beigšanas Riekstiņu ģimene pārcēlās uz Sietlu, kur Uldis sāka strādāt par inženieri Boeing lidmašīnu rūpniecībā, kur viņš nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1986. gadā. 1961. gadā Uldis iestājās korporācijā Tervetia, kur darbojās daudzos svarīgos amatos, un Tervetias 80. jubilejas gadā bija tās viceseniors. Ulža dēls un viņa abi mazdēli arī ir tervetiieši.
Uldis bija daudzos amatos Sietlas latviešu biedrībā un draudzē. Būdams invalīds, viņš nekad nelūdza palīdzību sev, bet dāsni "izdāļāja" sevi citiem. Bērniem un mazbērniem Uldis dāvināja ceļojumus uz Latviju, lai viņi varētu stiprināt savu latvisko identitāti. Uldis ļoti mīlēja savu ģimeni. Uldim patika skatīties hokeju, spēlēt šahu, makšķerēt un ceļot pa pasauli. Viņš bija visiem pazīstams ar saulaino smaidu, sirsnību, laipnību un izpalīdzību. Piemiņas dievkalpojums notika Lāčplēša dienā, 11. novembrī, izvadītāju pilnā Sietlas latviešu draudzes dievnamā.

Avots: Laiks, 10.01.2004