Dzimis 1869. gadā.

Lībiešu zvejnieks, zemnieks, sabiedrisks darbinieks, Ances pagasta Buntiku (mīnēts arī Buntiķi) māju saimnieks un kolorīta personība.

 Kādā dzīves posmā pievērsies ticībai, tomēr atzinis baznīcas mācību par neatbilstošu Bībelei un izstājies no vietējās luterāņu draudzes. Cita starpā uzskatījis, ka Bībeles prasība savu tēvu un māti godā turēt viņa gadījumā pieprasot stingru turēšanos pie savas lībiskās identitātes. Esot tulkojis Bībeli lībiešu valodā.

 Jau kopš Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajiem gadiem liedzies maksāt nodokļus, sniegt ziņas par savu ģimeni tautas skaitīšanā, dēliem iet karadienestā u.t.t.. Par to viņam uzlikta soda nauda un 1923. gadā pirmo reizi vests uz tiesu, kas dzīves laikā vairākkārt atkārtojies. Savu rīcību Kāpbergs pamatojis ar to, ka viņš esot brīvs lībietis un Latvija viņam kā lībietim esot sveša valsts.

 Ticis atzīts par vājprātīgu, uzticot aizbildniecību vecākajam dēlam.

 Nodokļu parāda dzēšanai vairākkārt konfiscēti Kāpberga lopi. Pēc dēla slēpšanas no karadienesta un konflikta ar valsts ierēdņiem aizturēts un ievietots Ventspils cietumā. Tur saasinājušās veselības problēmas un 1932. gada 1. jūnijā cietumā viņš mira. Apbedīts Miķeļtorņa kapsētā.

 Savu uzskatu un rīcības dēļ Uldriķis Kāpbergs bija ticis pie palamas „lībiešu ķēniņš”. Pēc citām ziņām viņš sevi pats tā dēvējis, atsaucoties uz kādiem viņa senčiem it kā piešķirtiem brīvlaišanas dokomentiem. Atrodamas ziņas, ka sevi par lībiešu virsaiti un senā lībiešu virsaiša Imanta pēcteci dēvējis U.Kāpberga brāļa dēls Alberts, kurš 20.gs.30. gados mitinājies Rindas nespējnieku namā.

 Kapbergs vairākkārt pieminēts sava laika presē. Iedvesmojoties no U.Kāpberga dzīvesstāsta, kāds Heincs Stefans Reinke uzrakstījis lugu „Ķēniņš Uldriķis 1. un viņa dēli”, kas 1936. gadā pārraidīta radio.