Vīgneru Ernesta un viņa otrās sievas Luīzas Smilgas vecākā meita Beatrise bija  kopā ar māsu Metu un brāļiem Leonīdu un agri mirušo Vitāliju  ne tikai Ernesta Vīgnera absolūtās muzikālās dzirdes praktiskās metodes pakļāvīgākie izmēģinājuma objekti, bet arī viņa fonoloģijas mācības panākuma piemēri.
1903.gada 18.februārī Maskavā dzimušo Beatrisi jau četru gadu vecumā piesēdināja pie klavierēm, ik dienas stundām ilgi vingrinājoties tēva izstrādātā "Pirkstu ģimnastikā uz klaviatūras". Lai netraucētu meitenes muzikālo attīstību, par viņas vispārizglītību rūpējās mājskolotāji. Disciplinētā un mūzikāli apdāvinātā Beatrise neizjuta atrautību no ārpasaules, jo Vīgneru Maskavas dzīvoklī nepārtrauktā virknē iegriezās Krievijā dzīvojošie latviešu kultūras un mākslas darbinieki, ne tikai Ludvigs Bētiņš, Pauls Dāle ar māsu Austru, Atis Ķēniņš, bet arī caurbraucošie Skalbe, Akurāters un daudzi citi. Jāzeps Vītols, uzturoties Maskavā, vienmēr apmetās Vīgneru dzīvoklī.
Ar tehnisku spēles veidu un skaņdarbu emocionālo atklāsmi pie klavierēm vien ņiprai Beatrisei nepietika. Pret tēva gribu, bet mātes slepeni atbalstīta, viņa apmeklēja Maskavas "Boļšoi" teātra baleta premjera Mihaila Mordkina privātskolu. Tikai vienpadsmit gadu vecumā Ernests Vīgners atļāva Beatrisei iestāties ģimnāzijas 3.klasē. 1917.gadā viņa izturēja gala pārbaudījumus tēva vadītajā mūzikas institūtā un gadu vēlāk pabeidza arī ģimnāziju. Sekoja paātrinātais kurss Valsts fiziskās audzināšanas institūtā, kuru dibināja un vadīja divi latvieši — V.Cekuls un T.Panteļejevs. Pēc gada Beatrise iestājās tikko nodibinātajā Ritmiskās audzināšanas institūtā, kurā daudzināja Dalkroza metodi, papildinātu ar vispusīgiem kustību mākslas veidiem, sākot ar klasisko baletu un beidzot ar Aisedoras Dunkānes dejas principiem. Pēc institūta beigšanas Beatrise Vīgnere 1922.gadā devās ar savu divgadīgo meitiņu Eleonoru uz Rīgu.
Sākumā Beatrise vadīja ritmoplastikas nodaļu tēva fonoloģijas institūtā, kurā vairāki Nacionālā teātra aktieri bija nodibinājuši atsevišķu grupu. Jau ļoti drīz Nacionālā teātra toreizējais direktors Jānis Rainis aicināja Beatrisi Vīgneri par teātra horeografi. Aspazijas "Vaidelote" bija pirmais uzvedums, kuru Beatrise šeit kustību ziņā veidoja. Tam sekoja vesela virkne latviešu un cittautu lugu uzvedumu, bet 1923.gada sākumā Vīgneres audzēkņi paši uzstājās ar plašu programmu uz teātra skatuves. Izrāde guva izcilu publikas un kritikas atsaucību. leinteresēto audzēkņu skaitam pieaugot, Vīgnere atvēra pati savu, izglītības ministrijas apstiprinātu skolu. Tā paša gada pavasarī viņai tika piešķirta Kultūras fonda balva. Uz Beatrises Vīgneres pasūtinājumu profesors Jāzeps Vītols komponēja svītu "Dārgakmeņi",  un šo kompozīciju viņa bieži izmantoja ikgada Vīgneres skolas rīkotajā atklātajā vakarā Nacionālajā operā. Lai dotu iespēju vecākiem audzēkņiem gūt skatuves pieredzi, nodibināja "ceļojošā baleta" trupu, kura sekoja kultūras organizāciju aicinājumiem uzstāties provinces pilsētās.
Beatrises Vīgneres karjeras dēļ cieta viņas pašas ģimenes dzīve. Meitu Eleonoru izaudzināja mākslinieces vīrs Kuķikovs, kas arī bija akrobātijas pasniedzējs Vīgneres skolā. Otrajam pasaules karam sākoties, viņš gāja bojā, kamēr Beatrise ar meitu devās bēgļu gaitās.
Pirmos pēckara gadus Vīgnere pavadīja Vācijas amerikāņu zonā, Frankfurtē pie Mainas. Tur viņa nodibināja "Rīgas baleta" grupu, kas apmeklēja ar izrādēm daudzus bēgļu centrus un UNRRA nometnes. 1949.gadā Beatrise Vīgnere apprecējās ar valsts tiesnesi Dr.Erihu Oiji (Eue) un pārcēlās uz dzīvi Rietumberlīnē. Pagātnē nerealizētās ieceres ārpus Latvijas vairs nebija piepildāmas. Tagad Beatrise Vīgnere lasīja lekcijas jaundibinātās Berlīnes Brīvās universitātes teātru zinību institūtā topošiem teātru vadītājiem, režisoriem, dramaturgiem un intendantiem par kustību uz  skatuvēm, pantomīmu, folkloru, izteiksmes deju un arī klasisko baletu. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņa pati iestājās universitātes filozofijas katedrā. Meita Eleonora starplaikā bija izceļojusi uz Austrāliju, brālis Leonīds Vīgners palicis Latvijā. Jaunajā vidē slavenajam Vīgneru vārdam vairs nebija tā populārā skaņa kā Rīgā, un ap Beatrisi neizbēgami iestājās klusums, kuru viņa tik viegli nespēja akceptēt. Nemiera dzīta Vīgnere iesaistījās vācu tulkotāju apvienībā, specializējoties uz tulkojumiem no krievu, franču un latviešu valodas, līdztekus lolodama cerību paveikt savas dzīves memuārus. Pēc vīra nāves apsīka Beatrises Vīgneres enerģija, viņa padevās vientulībai, pakļāvās no bērnības ieradinātai askēzei, sāka slimot, zaudēja runas spējas, bet nezaudēja vienīgi savu neiecietību. Un tieši to viņai nācās pēdējos divos gados apslāpēt, pavadot bezgala ilgu bezspēcības laiku slimnīcas gultā, šķetinot vienīgi senas atmiņas. 1990.gada 16.novembrī viņa devās atpakaļ pagātnē...

Avots: Brīvā Latvija, 03.12.1990