Savas gaitas teātri viņš sāka 14 gadu vecumā un pēc trim gadiem saistījies Latviešu biedrības teātrī. Izglītojies pie izcilā skatuves pedagoga Dubura, Veics izveidojās Interimteātrī par pirmšķirīgu aktieri, kas izpildīja arī režisora un teātra direktora pienākumus. Īsi pirms pasaules kara Veics beidza Berlīnes Reichera dramatiskās mākslas augstskolu. Laika biedri atceras Veica neparasti skaisto, harmoniski noaugušo vīrišķo stāvu, smalko seju un cēlo gaitu, kas izvirzīja viņu par sava laika izcilāko varoņu un mīlētāju tēlotāju. Vismīļākā loma viņam bijusi Fausts, un visspožāk savas spējas viņš parādījis Šekspīra, Šillera un Blaumaņa lugās. Pirmais pasaules karš iedragāja mākslinieka veselību, un lai gan karu pārdzīvojis, viņš nonāca savas skatuves mākslas kalngalos, taču Veica aizlauztais organisms nespēja pretoties ziemas salā iegūtai gripai, un mākslinieks mira savos vira gados — 1920. g. 11.janvārī. Tēva pēdās skatuves gaitas staigā viņa dēls Kārlis Veics — Dailes teātra aktieris un režisors.

Avots: Daugavas vēstnesis, 07.07.1942