Ērika Junkule savu dzīves vainagu sāka vīt 1909.g. 31. oktobrī Rīgā kopā ar dvīņu māsu Hertu, virsnieka Pētera Grota un viņa dzīvesbiedres Daces Grotes ģimenē. Rīgā aizrit skolas gadi; pēc Rīgas pilsētas komercskolas beigšanas no 1927. g. līdz 1944. g. 30. septembrim strādā Finanšu ministrijai padotajā spirta fabrikā par grāmatvedi. Krievu armijai tuvojoties Rīgai, dodas bēgļu gaitās uz Kurzemi, tālāk Vācija, kur viņa dzīvo bēgļu nometnē un strādā aprūpes organizācijā UNRRA. Sākoties izceļošanai, 1950. g. dodas uz ASV, apmetas uz dzīvi Detroitā, kur atrod darbu mājsaimniecībā. 1950. g. 20.septembrī slēdz mūža derību ar Hermani. Viņam 1955. g. aizejot mūžībā, Ērika paliek atkal viena; otrreiz dodas laulībā 1972. g. ar Artūru Junkuli. Abi kopīgi veido un kopj savu ģimenes māju. Dzīves draugu viņa zaudē 1987. g.
Ērika Junkule bija sabiedriska un darbīga latviešu saimē. Vadīja Detroitas Latviešu apvienības dāmu komiteju, bija Sv. Pāvila latviešu ecv. lut. draudzes padomes locekle, ilgus gadus dāmu komitejas locekle. Par savu čaklo darbu saņēmusi Baznīcas Virsvaldes un arhibīskapa A. Lūša atzinības un pateicības rakstus. Strādājusi arī DV vanadžu valdē, par ko saņēmusi DV zemes valdes pateicības rakstu. Bija arī Latvijas Zemnieku savienības locekle, kā arī bijusi Latviešu virsnieku apvienības dāmu komitejas sastāvā.
Sabiedriskā darba rosmes laiku pa laikam pārtrauca ļaundabīgā slimība. Kad vien viņa varēja, viņa bija klāt visur, katru svētdienu baznīcā un ikvienā latviešu sarīkojumā. Viņa mīlēja dzīvi un ar lielu gribasspēku nepadevās slimībai. Viņa ļoti gaidīja savu 88. dzimšanas dienu, lai šajā dienā, zinot nenovēršamo, pateiktos radiem un draugiem par mīlestību un palīdzību, ko tie viņai bija snieguši viņas garajā slimības laikā. Dievs to nebija lēmis, Ērikas Junkules dzīves vainags izira dienu pirms viņas dzimšanas dienas - šī gada 30. oktobrī.

Avots: Laiks, 20.12.1997