Dzimis 1873.g. Susējas pagastā Jēkaba un Emīlijas (dz.Ekerte) Āboliņu ģimenē.

Mācijies Jēkabpils apriņķa skolā, Rīgas Pētera I reālskolā, studējis mehāniku Rīgas Politehniskajā institūtā.

1901. - 1905.g.asistensts Rīgas Politehniskajā institūtā. Turpat līdz 1907.g. docents.

Pirmā pasaules kara laikā kara ierēdnis.

Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē no 1921. līdz 1931.g.vecākais docents.

1931.g.ieguvis Dr.ing.h.c.grādu un ievēlēts par profesoru.

Kādu laiku fakultātes sekretārs, vēlāk dekāns.

1931.g. piešķirts 4., bet 1934.g. - 3.šķiras Triju zvaigžņu ordenis.

E.Āboliņa specialitāte - ceļammašīnas, kurtuvju un tvaika katli, siltuma ražosāna. 

Otrā pasaules kara beigās devies trimdā. Sākotnēji mitis vācijā, vēlāk kanādā.

MNiris 1953. gadā.