Viesturs bija cīnītājs līdz pat pēdējam brīdim. Rīkles vēzis bija ļoti agresīvs, bet Viesturs nepadevās. Sākotnēji viņš ārstēšanas gaitu un savas izjūtas aprakstīja publiskā dienasgrāmatā internetā. Bet vēlāk, kad ārstu prognozes izveseļošanos vairs nesolīja, Viesturs gribēja pats pieņemt lēmumu un pārtraukt ciešanas.

Tādēļ viņš lūdza līdzcilvēkus ziedot, lai varētu doties uz Šveici un veikt eitanāziju. Šis aicinājums daudzus saviļņoja, un Viesturam nepieciešamo naudas summu saziedoja ātri.

Tāpat daudzi rakstīja viņam sirsnīgas vēstules un atzinās, ka pašu tuvinieki piedzīvojuši līdzīgu pieredzi. Citi mēģināja atrunāt no šī soļa. Bet ārsti atzina, ka paliatīvā aprūpe Latvijā ir nepieciešama daudz vairāk cilvēkiem, nekā valsts spēj to apmaksāt, un noteikti arī ilgāku laika posmu, nekā likumā noteikts. Netiešā veidā tika atzīts - medicīnā bezcerīgi trūkst nauda, esošie resursi izsīkst, labākie ārsti dodas projām, kur ne vienmēr tiek atzīti viņu diplomi. 

Princips - nav cilvēka, pazuda problēma, savā visnecilvēciskajā formā,