Boriss Lisačenko bija piedzimis 1921.gadā 07.augustā Krasnodarā (tolaik Jekaterinodarā) turīga uzņēmēja Vasīlija Lisačenko ģimenē kā otrais bērns. Tēvam Vasīlijam piederēja pulksteņu darbnīca un  juvelieru veikals, pats viņš bija pilsētā labākais  pulksteņmeistars. Māte Aleksandra bija izmācījusies par šuvēju, bet pēc bērnu piedzimšanas vairs nestrādāja algotu darbu, bet tikai rūpējās par ģimeni. Borisa vecākā māsa bija mirusi vēl pirms viņa piedzimšanas, jaunākā māsa Rimma bija 7 gadus jaunāka. Borisa bērnība un pusaudža gadi pagāja laimīgā un saskanīgā ģimenē, bet viss kardināli izmainījās kādā decembra naktī 1937.gadā, kad uz anonīmās apsūdzības pamata naktī tika arestēts un nezināmā virzienā aizvests tēvs. Borisam tad bija tikai 16 gadi. Māte izmisīgi katru dienu gāja uz cietumu un KGB, mēģinot iegūt jebkādas ziņas par vīru. Visi pieprasījumi palika bez atbildes, bet ģimenei tika uzspiests valsts ienaidnieku zīmogs. Tikai pēc daudziem gadiem 1957.gadā kļuva zināms, ka tēvs Vasīlijs jau 1937.gada  31.decembrī bija trojkas notiesāts pēc 58. panta par dalību kontrrevolucionārā darbībā,   sods izpildīts 1938.gada 14.janvāri, nošaujot. Vasīlijs bija  reabilitēts pēc nāves 1957.gadā.

 Kad Boriss pabeidza vidusskolu, viņš drīkstēja tālāk studēt tikai medicīnu, citās augstskolās viņa dokumentus pat neņēma pretī. 1942.gadā vācu okupācijas laikā ar insultu 46 gadu vecumā nomira māte. Rūpes par Borisu un Rimmu uzņēmās mātes māsa. 1945.gada martā uzreiz pēc Kubaņas Medicīnas institūta pabeigšanas Boriss tika nosūtīts uz Rietumu fronti 3.Ukraiņu frontes Galvenās vadības rezerves 140.pulka 21.mīnmetēju brigādē par medicīnas un sanitārā dienesta ārstu. Dienesta gaitās viņš pavadīja kara hospitāļos Rumānijā, Ungārijā un Vācijā un brīnumainā kārtā palika dzīvs. Pēc demobilizācijas 1947.gadā ar cerībām atbrauca uz dzimto Krasnodaru, bet tur darbu viņam visur atteica, nemaz neslēpjot iemeslu – tautas ienaidnieka dēls. Vairākus gadus Boriss nostrādāja par ārstu Turkmēnijā un Uzbekijā, bet 1952. gadā ar pirmo sievu un mazgadīgo dēlu atbrauca uz Rīgu, kur arī pagāja viņa visa turpmākā dzīve. 1957.gadā tika nodibināta otra ģimene, piedzima divas meitas. Boriss Lisačenko strādāja kā rentgenologs Bērnu  slimnīcā, Jūrmalas sanatorijās, Specpoliklīnikā Rīgā un vairākus gadu desmitus līdz pat aiziešanai pensijā – Rīgas Psihiatriskajā slimnīcā.

Latvija kļuva Borisam par otro dzimteni, kur izauga dēls, 2 meitas un 4 mazdēli un 1 mazmeita, kur bija uzbūvēta māja Skrīveros. Boriss nekad neaizmirsa savu Krasnodaru, brauca tur apciemot māsu un radus, bet mājas viņam bija Latvijā.

Dzīves laikā izdzīvotās traģēdijas, kara laiks, pēckara grūtības iedragāja Borisa veselību. Boriss nomira 1997.gada 25.jūlijā savā mājā Skrīveros, nesagaidījis 76.dzimšanas dienu.

Gaišā piemiņā Borisu Lisačenko patur dēla, meitu un mazbērnu ģimenes, kur Borisa  mazmazbērniem tiek rūpīgi glabāta ģimenes vēsture un senču dzīves gājumu stāsti.

Boriss Lisačenko ir apglabāts 2.Meža kapos.