«Jēkabpils Vēstnesis» 1929. gada 20. septembra
Niklass Kalniņš

Sī gada 5. septembris pēkšņi izdzēsa dzīves kvēlojošo liesmu ... Traģiskais gadījums zināms. Liktenīgā dienā Latvijas mazais gaisa lidoņu pulciņš zaudējis vienu savu spēcīgāko un norūdītāko (15 gados) cīņas ērgli, virsleitnantu Kārli Skaubīti. Viņš krustpilietis; trūcīgu vecāku dēls...

Un kurš gan viņu nepazīst?

Uzaudzis tepat, netālu. Kur tagad viņam mūža atdusas vieta, tur staigājis savas bērnības tekas ... Jau no mazotnes viņam piemituse savāda dziņa uzņemties grūtas un neparastas lietas. Nebeidzis vel pagastskolu, viņš iet par strādnieku uz Jēkabpili, kur strādā balalaiku fabrikā. Pēc tam nokļūst Petrogradā, uz dzelzceļu būves. Tur ikdienas brīvo laiku ziedo trenēšanai sporta biedrībās.

Pēc gada jau uzstājās, ka atlēts franču cīņās. Gūst panākumus, atgriežas Krustptlī jau kā vaiņagots ar vairākām godalgām līdz ar savu, tos laikus, tuvāko draugu cīkstoni igauni pasaules čempionu Rošeru.

No tā laika (1907. g.) viņš plaši pazīstams sporta pasaulē. Kopīgi abi dzīvo Zilinos pie K. Skaubiša māsas un rīko sporta izrādes Krustpilī un Jēkabpilī.

Starp citu apm. 1910. g. «Bellevijas» zālē sarīkotā starptautiskā svaru celšanas un franču cīņas čempionātā, K. Skaubits parāda savu tehniku un spēku. Uzvar tā laika ievērojamākos stipriniekus: Sibīrijas čempionu Ivanovu, Rīgas Lielkāju un pēc ilgas cīņas (divos vakaros) noliek uz pleciem «Romas gladiatoru» Rošeri. Aplausi ilgi negrib rimties un publika sajūsmā vairākkārt izsauc parādīties K. Skaubiti, ka viņš toreiz sevi programmās dēvēja «DeLurje». Viņa sporta atrakcijas numuri bij īpatnēji, pašsakombinēti un daudzi vēl līdz šai dienai nav pārspēti sporta pasaulē.

Viņš, piemēram, noturēja uz savām krūtīm 15 cilvēku orķestri, «Bellevijā» ar kaklu uzcēla zirgu. Viņam 10 cilvēki no publikas vilka kaklu ar striķiem un nevarēja atvilkt. Pret viņa tēraud-norūditajiem muskuļiem meta asu šķēpu un tas atlēca' kā no atsperes atpakaļ. Viņš izcīnīja zelta medali Jēkabpilī un vēlāk Rīgas cirkā. Svaru celšana viņam piederēja rekords abrocīgā spiešanā ar 200 mārciņām. Visus šos gadus viņš līdz ar to pašmācības ceļā turpināja izglītoties, pasūtot uz mājām mācības grāmatas un līdzekļus.

Ar 1912. g. (kad viņam kāda laušanās cīņā ielauztas dažas ribas) smagatletikai atmeta ar roku un ķērās pie kādas citas idejas realizēšanas. K. Skaubits nāk uz domām nodoties gaiskuģniečībai. Toreiz šis pasākums, jāsaka, bij ne tik vien neredzēts, bet ari vēl maz dzirdēts, īpaši latvju zemē. Tad viņš rīko zaļuma svētkus ar gaisā braukšanu.

Viņš lido pāri Daugavai no Jēkabpils uz Krustpils pusi un nolaižās taisni uz ugunsdzēsēju depo jumta un tikko pats nenositās. Tad viņš brauc no Dekšņa līdz Zeļķu muižai un no Ķeikānu sila pāri Daugavai un nolaižas pretim Pupenu kapiem Spolanu pļavās.

Apbrīnojami bija redzēt viņa drošsirdību un nodošanos šim darbam. Savu balonu viņš pildija ar siltu gaisu dūmiem, kurinot zaļumu placī primitīvā ķieģeļu krāsnitē petroleju un bencinu.

Pasaules karam izceļoties, viņš tūlīt iestājās Petrogradas lidotāju skolā. Šeit iepriekš iegūtās zināšanas viņam ir tikai par labu. Viņš drīzi visiem kadetiem rāda priekšzīmi lidošanā. Ir par šis skolas lidotāju nodaļas priekšnieku.

Uzstāda skolas augstuma rekordu. Visi apbrīno viņa lielās spējas. Lai gūtu lielākus laurus, viņš neapmierinās ar skolu Gatčinā, bet brauc uz kara lauku Austrijas frontē.

Drīzi viņa varonība izpaužās pa visu armiju. K. Skaubits notriec vienu otru vācu aparatu. Vairākkārt tiek sašauts no artilērijas un gaisa kaujās. Reizi viņš ar visu sašauto aparatu krīt zemē, bet lielā izveidība arī šeit palīdz un, kaut viņa «Ņupors» pārvērsās gruvešos, viņu izvelk no drupām, par laimi... viņš ir tikai smagi ievainots un, vēl reiz par laimi, noplanējis savā pusē pie pozīcijām. K. Skaubits par saviem neatsveramiem pakalpojumiem tiek visaugstāki apbalvots personīgi no krievu armijas virspavēlnieka Nikolaja II ar 3 Jura krustiem, Staņislava, Annas, Vladimira un d. c. ordeņiem un paaugstināts par virsnieku praporščiku.

 Kopumā 1. Pasaules kara laikā Impērijas armijas sastāvā K. Skaubītis frontē veica 95 lidojumus, nolidoja vairāk nekā 175 stundas.

1917. g. K. Skaubits apprecējās. Uznāk revolūcijas vilnis un sāk bangot negaisa vētras... Viņš dzīvo šo laiku kā mierīgs pilsonis [piezīme: šis stāsts neatspoguļo patiesos faktus- Skaubītis cīnījies boļševioju pusē Dienvidu frontē]. Viņam nomirst dažus gadus vecumā mīļu audzinātais dēliņš Kārlits. Apbedi viņu svešā zemē. Smagie pārdzīvojumi revolūcijas vētrās, dzīves apstākļi, zaudējums ģimenē to satriec garīgi. K. Skaubits, no saviem. likteņa draugiem virsniekiem pierunāts, aizmiršanos meklē starp tiem un, varbūt, pirmo reizi savā atturīgā sportista mūža paceļ viņa glāzi. Tomēr šeit viņš drizi jutās svešs; draugi un dzīves tumšās puses viņu neapmierina; viņā pamostās dzimtenes ilgas...

Tās jo dienās kļūst smeldzošākas, karstākas... Tās vietas, pa kurām bērniba, vai
tās var aizmirst? Ne, nekad. Turklāt nāk ziņas, ka drošsirdīgie latvju dēli izcina Latvijas neatkarību un katrs viņas patiess dēls ir tai nepieciešamāks, dārgāks kā zelts ... Taču laiku padzivojis pie savas māsas Zilanos un apskatījis senās, miļās vietas, saticies ar jaunibas tuviem cilvēkiem, viņš atkal dodas bangojošā dzivē uzņemdamies pienākumus pret savu dzimteni.

Drizi viņš ir mūsu jaunās aviācijas, ne tik vien viens no labākiem lidoņiem, bet ari pārējo skolotājs. Viņš dod visiem ierosmi, no viņa visi vadās, viņu stāda kā piemēru. Divi vien tādi ari bija mūsu aviācijā, kuri varēja mēroties spēkiem un piedzīvojumiem ilgos 15 gados. Tie ir: K. Skaubits. un pats aviac. pr-ks Baško. («Latvis» 5. septembri š.g.) Visus šos gadus K. Skaubits strādājis dienām un naktīm pie saviem izgudrojumiem. «Neatlaidos, kamēr izvedu savu iedomu!» teicis. Tas bija artilērijas uguns koriģēšanas aparats no lidmašīnas. Nojauta viņam jau sen runājusi sirdi, ka viņam ar šiem darbiem tuvojoties kas baigs... Viņš par to izsacījies savai ģimenei un citiem.

Gadu atpakaļ jau esot sagatavojis testamenti. Liktenīgā diena pienākusi. 5. septembrī, 1929. g. šis jaunais spēka ērglis gribējis savus spārnus izplēst zilās tālēs, lidot pretim jauniem slavas kalngaliem, kad nokritis un nāvigi sadragats.

Niklass Kalniņš Raksts ar saīsinājumiem

***

Vakar ap pulkst. 11 kara aerodromā notika smaga lidmašīnas katastrofa, kurā gāja bojā kara lidotājs vltn.Kārlis Skaubītis un lidotājs seržants Bonifācijs Mazūrs.
Pulkst. 11 lidmašīnā "Albatros 64" pacēlās gaisā vltn. Skaubītis un serž. Mazūrs. Lidmašīnu vadīja vltn. Skaubītis, bet serž. Mazūrs atradās novērotāja vietā. Pirms pacelšanās vltn. Skaubītis izmēģināja lidmašīnas motora darbību un atrada to par teicamu. Pēc tam lidmašīna pacēlās Baltās muižas virzienā. Drīz pēc pacelšanās aerodromā esošie lidotāji izdzirda, ka lidmašīnas motors vairs nedarbojas pareizi, sāk "raustīties". Vltn. Skaubītis tūliņ pagrieza lidmašīnu Ilgeciema virzienā. Brīdi vēlāk lidmašīnas motors saka darboties pareizi, bet vēl pēc brīža, kad lidmašīna atradās virs gaisa satiksmes stacijas, motora darbībā bija atkal vērojami traucējumi. Šinī brīdī pārsteigtie skatītāji ar šausrnam redzēja, ka, lai nokļūtu uz aerodroma, vītn. Skaubītis atkal sagriež lidmašīnu, kaut tās ātrums ļoti mazs un tarndēļ viņa uzturēšanai nepieciešams planēt taisnā virzienā. Šis grieziens viņam bija liktenīgs. Lidmašīnai vairs nebija vajadzīgā ātruma, lai turētos gaisā, un tā sagrīļojās un pārgāja grīstē. Šis augstums bij pārāk mazs, lai rastos iespēja lidmašīnu izlīdzināt un uzsākt normālu lidojumu un lidmašīna gaisa sa-tiksmes stacijas tuvumā ar lielu sparu iedrāzās zemē. Redzot katastrofu, uz notikuma vietu sāka skriet pie angariem esošie lidotāji. Kad tie bija apmēram pusceļā, sadragātās lidmašīnas drupas aizdegās. Acīmredzot, no sasistas degvielu tvertnes vai arī citādi izplūdušais benzins bij nokļuvisi uz sakarsušajām motora daļām un aizdedzies. Kad notikuma aculiecinieki piesteidzās nelaimes vietā, liesmas jau bija pārņēmušas visu lidmašīnas priekšdaļu līdz ar lidotāja un novērotāja vietām.
Milzīgais karstums, kāds cēlās lidmašīnai degot, apgrūtināja glābšanas darbus. No trieciena pret zemi lidmašīnas ķermenis vidū bij gandrīz pārlūzis pušu. Pieskrējušie lidotāji atlauza no ķermeņa lidmašīnas astes daļu un līdz ar to izvilka no liesmām serž. Mazūru. Pārējā lidmašīnas daļa sadega pilnīgi. Serž. Mazūra līķis apdedzis mazāk, jo to ātrāk izvilka no liesmām. Domājams, ka abi lidotāji dabūjuši galu jau lidmašīnas triecienā pret zemi, bet to, saprotams, galīgi varēs noskaidrot tikai sekcija. Tūliņ pēc katastrofas abu lidotāju mirstīgās atliekas noveda uz kara slimnīcas kapliču.

Avots: "Latvijas kareivis", 06.09.1929

***

K. Skaubīša dēls Imants Skaubītis, kurš pašlaik dzīvo ASV, Jēkabpils Vēstures muzeja direktorei Inesei Berķei, sūtot savā rīcībā esošos materiālus par tēvu, raksta:

– Māte stāstīja, ka pēc tēva nāves viņai tikušas pienestas ziņas no tēva draugiem. Aviācijas pulkā esot bijusi plānota sazvērestība pret K.Skaubīti, ar nolūku viņu dabūt pie malas, lai varētu pārņemt K.Skaubīša izgudroto artilērijas uguns koriģēšanas aparātu un to pārdot ārzemju valstij par lielu naudu. K.Skaubītim esot bijusi paredzēta konference ar Amerikas pārstāvjiem tuvākajās dienās pēc liktenīgā 5. septembra, lai noslēgtu līgumu ar ASV par aparāta pārdošanu par 3 miljonu dolāru samaksu.
Pēc viņa nāves viss izjuka un par tām lietām iestājās klusums.