21. janvārī tvaikonim «Heng -- Chong» grimstot bojā gājis tvaikoņa kapteinis, latvietis Mārtiņš Vikmanis un no apmēram 70 cilvēku kuģa komandas un pasažieriem izglābušies 19 cilvēki.

Tikai dažas dienas vēlāk Šanhajā ar ķīniešu džonku iebrauca tvaikoņa «Heng - Chong» pirmais stūrmanis llvovs un 18 ķīnieši, kas izglābušies no tvaikoņa bojā iešanas. Ilvovs stāsta sekošo: «No Toingtao izbraucām 21. janvārī ar ogļu kravu uz Šanhaju. Turēju priekšpusnakts vakti uz komandas tilta, kad ap pulksten 11 ievēroju manāmu kuģa nosvēršanos uz labiem sāniem. Ziņoju kapteinim un izdarot mērīšanas atradām strauju ūdens celšanos otrā kravas telpā. Domājams, ka ūdens ieplūda caur bojātām vai nenoslēgtām sānu lūkām (port hole), bet īstais iemesls nekad gan netiks zināms. Mašīnu pumpji nespēja izpumpēt strauji klāt plūstošo ūdeni, slapjās ogles vēl vairāk pārvietojās uz labiem kuģa sāniem, pēdīgi nodzisa elektrība, viss iegrima nakts tumsā. Aizdedzinājām briesmu signālu ugunis un raķetes, cerēdami saistīt kāda kuģa uzmanību, devu pavēli nolaist glābšanas laivas. Pavisam trīs laivas tika laimīgi nolaistas, tikai tā, ar kuru mēs glābāmies, sasniedza krastu, divas pārējās, nav šaubu, ir gājušas bojā. Šausmīga cīņa dēļ vietas laivā norisinājās nakts tumsā, daudzi lēca pāri kuģa malai, lai pieķertos laivām, bet tie pazuda zem viļņiem. Pavēlēju vienu laivu nenolaist, devos pie kapteiņa un atgādināju, ka ir neprāts palikt ilgāk uz kuģa, bet katru reizi saņēmu noraidošu atbildi un redzamu izvairīšanos. Nojauzdams kaut ko baigu, es saķēru kapteini un vilku uz glābšanas laivas pusi, bet viņš izrāvās un nozuda nakts tumsā. Apzinādams, ka vēl mazākā kavēšanās būs katastrofiska pēdējai laivai to nolaižot, jo kuģa deķis jau klājas viļņiem, ar matrožiem nolaidām laivu un pavēlēju tiem turēties kuģa tuvumā. Devos uz kapteiņa kajīti saukdams: «Kaptein, kaptein, ir pēdējais laiks mums atstāt kuģi!», nesaņēmu atbildi, tad devos viņu meklēt nakts tumsā pa klaju, bet vairs neatradu. levēroju ka pēdējā laiva, kurai pavēlēju gaidīt uz mums, jau attālinājusies no grimstošā kuģa, novilku kurpes un metos ūdenī, nopeldēdams ap 100 jardu, sasniedzu laivu, kurā mani ievilka matroži. Gulēju laivā bez spēka, laivu augstie viļņi pastāvīgi pielēja, nakts bija tumša un auksta, stipri salām izmirkušās drēbēs. Nebija kompasa un nezinājām kurp viļņi mūs nes, nebija ne ūdeņa, ne maizes, tikai nedaudz jūras ūdenī izmirkuši biskviti. Gaismai austot ieraudzījām tālumā krastu, pieielikām pēdējos spēkus katrā airu vilcienā. Pēc neizsakāmām grūtībām sasniedzām cietzemi pie Drinkwater Point, kur zvejnieki mūs laipni uzņēma, apgādādami ar pārtiku, vēlāk deva mums lielāku džonku ar kuru sasniedzām Šanhaju.
Šāds ir tvaikoņa «Heng - Chong» traģēdijas noslēgums. Neizprotama ir kapt. M. Vikmaņa atteikšanās glābties, kad vēl bija iespēja; vai viņš būs gribējis palikt uzticīgs vecai jūrnieku tradicijai un kuģi, kuru vadījis vētrās, neatstāt, bet līdz ar to nogrimt dzīlē — tas paliks mūžam neatmināms. Angļu jūrnieku aprindas Šanhajā, ar dziļu nožēlošanu piemin kapteiņa M.Vikmaņa priekšlaikus traģisko nāvi, jo kā izveicīgs un drošsirdīgs jūrnieks viņš bija visai populārs. Arī mazā latviešu kolonija Šanhajā zaudējusi vienu no saviem labākiem locekļiem, jo daudziem M.Vikmanis bija izpalīdzīgs, kurus revolūcija bija metusi svešumā, un materiālās grūtībās.

Avots: "Jūrnieks", 01.05.1929