***

Maris Miķelis Rozentāls, bernībā saukts arī par Mikki, dzimis Rīgā, 1907.gada 3.augustā. Tēvs – gleznotājs Janis Rozentāls, māte somu dziedātāja Ellija Forsele-Rozentāle. Bez viņa ģimenē vēl bija vecākas māsas: Laila Gedde (1903 – 1977), Irja Ausma (1906 – 1984). Viņš bija vienīgais no Rozentālu bērniem, kurš izvēlējās sekot tēva pēdās un kļuva par gleznotāju.

Miķeļa Rozentāla pirmie dzīves gadi pavadīti Rīgā, Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projektētajā namā Alberta ielā 12 – 9, kur šodien atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Miķelis Rozentāls savulaik bija liecinieks, kā tapa Jaņa Rozentāla glezna Princese ar pērtiķi, atmiņā palika arī neparastais modelis – pērtiķītis, kurš gleznas tapšanas laikā ik rītu ieradies mākslinieka darbnīcā līdz ar savu īpašnieku – čigānu tautības leijerkastnieku: " Katru rītu Alberta ielā 12 ieradās čigāns ar pērtiķīti. Pērtiķīti tēvs izmantoja kā modeli, un čigāns par katru dienu saņēma 1 rubli."

Vasaras ģimene pavadīja Majoros (Jūmalā) un Somijā,  it sevišķi Forselu ģimenes vasaras mājā Nummelā, 50 km no Helsinkiem. 

1915 gadā, pēc kara sākšanās, ģimene pārcelās uz Somiju, kur Miķelis uzsāka skolas gaitas. Pastāvīga pajumte tika atrasta Helsinkos Kulosāri salā, savrupmājā, kur ”…ūdens no rītiem sasala uz grīdas un sienas bija apsarmojušas.” Tomēr ģimene bija pasargāta. 

1916. gada 26.  decembrī  nomira tēvs, gleznotājs Janis Rozentāls.

1920. gadā Ellija ar bērniem atgriezās Latvijā. Savu izvēli Ellija motivē šādiem vārdiem: “Lai man būtu iespēja audzināt Rozentāla bērnus par tādiem pat patriotiem, kāds bija viņu tēvs, es nevarēju un negribēju saraut sakarus ar latvju tautu."

Pēc īsa sagatavošanās posma pie gleznotāja Fridriha Milta, 1938. gadā Miķelis Rozentāls sāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. 

1942. gadā 17. Jūlijā viņš pabeidza akadēmiju ar Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā tapušo diplomdarbu „Rūķi” – 19. gs. nogalē Pēterburgā studējošo latviešu mākslinieku izveidotās biedrības grupas portretu (Pēterburgā deviņdesmitajos izveidojās latviešu intelektuāļu biedrība "Rūķis", kurā iesaistās Pēterburgā studējošie mākslinieki, komponisti, rakstnieki). Līdzās Ādamam Alksnim, Johanam Valteram, Vilhelmam Purvītim u.c., atveidojot arī savu tēvu Jani Rozentālu. Viņa diplomdarbs “Rūķi” ir pirmais grupas portrets latviešu tēlotājā mākslā.

Svarīga nozīme Miķeļa Rozentāla biogrāfijā ir pedagoģiskajai darbībai. No 1944. līdz 1948. gadam viņš strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā, bet no 1948. līdz 1952. gadam – Rīgas Daiļamatniecības vidusskolā (vēlākā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola).

Arhitekts Atis Rozentāls, zobu tehniķis Lauris ir viņa dēli, interjera māksliniece Ieva Rozentāle – meita.

Būt gleznotājam un ģimenes tēvam, saglabāt savu nostāju un pārliecību politiski sarežģītajā un trūcīgajā pēckara laikā nebija viegls uzdevums. Miķeļa Rozentāla veselību iedragāja smaga slimība. Sākotnēji kļūdaina diagnoze un novilcināta ārstēšana bija par iemeslu pāragrajai Miķeļa Rozentāla nāvei 1952. gada 10. novembrī, 45 gadu vecumā. Vēlu sācis savu ceļu mākslā, viņš nepaspēja līdz galam izteikt savu talantu, tomēr ir ieguvis paliekošu vietu Latvijas mākslas vēsturē.

Miķeļa Rozentāla māksla atbilst 20. gadsimta 30. gadu nogalē populārajai jaunreālisma tendencei, lai gan atsevišķos darbos jūtamas arī modernisma ietekmes. Gados pēc Otrā pasaules kara nācās respektēt oficiālās prasības, gleznojot tematiskas kompozīcijas, kas atspoguļo strādnieku darba dzīvi u.tml., taču M. Rozentāla būtībai un raksturam vairāk tuvi noskaņās klusināti, liriski darbi, visbiežāk – portreti un ainavas. Tie veidoti klusinātos, brūnganos toņos, īpaši akcentējot gaismas un ēnas attiecības. Visi viņa radītie portreti izstaro gaismu un sirsnību.

Mākslas kritiķis un vēsturnieks Jānis Siliņš, rakstot par Miķeļa Rozentāla daiļradi, saka: „Kopdams tonalitātē pamatotu glezniecisku izteiksmi, Rozentāls iekļaujas liriski intīmajā mūsu mākslas zarojumā, to reprezentēdams ar savu personīgo un savas paaudzes zīmi.”

Avots: Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa.