Beļģijas latviešu saimi pāršalca satriecoša ziņa, ka š. g. 25. jūlijā, Alpos, Dienvidfrancijā, traģiskā nāvē mirusi Beļģijas Latviešu Nacionālās Komitejas sekretāre un čaklā darbiniece Rita Bērtiņa. Nelielā latviešu saime Beļģijā kļuvusi par kopēju ģimeni, kur katrs tās loceklis viens otram ir tuvs un neaizvietojams. Tas sevišķi sakāms par Ritu Bērtiņu. Kad pēc Otra pasaules kara viņa kopā ar pirmo latviešu bēgļu pulciņu ieradās Beļģijā, viņas pirmais darbs bija apjautāties šī paša likteņa skartajiem, kā varētu viņiem palīdzēt. Viņas čaklās rokas nekad nebija nogurušas, un viņas laipnība nebija izsmeļama. Kad pirmajos pēckara gados latviešu skaits Beļģijā sniedzās pāri pirmajam tūkstotim un sākās sabiedriskais darbs, Rita Bērtiņa bija arvien tur, kur noritēja pozitīvs un radošs darbs. Pati būdama skolotāja, viņa steidzās rast iespēju svētdienas skolas iekārtošanai, kas darbojās nepārtraukti, līdz latviešu bērnu pulciņš izklīda, kopā ar saviem vecākiem, gan šīs zemes attālākajās vietās, gan arī pāri okeānam.
Kad pirms desmit gadiem visi latvieši Beļģijā sadevās rokās, lai dibinātu vienu kopēju vadošo organizāciju, Rita Bērtiņa bija šīs organizācijas pirmajās rindās, un tādēļ jau ar pirmo dienu ievēlēta Beļģijas Latviešu Nacionālā Komitejā, kur arī uzcītīgi pildīja sekretāres pienākumus līdz savai nāves dienai.
Ar savu čaklumu, nesavtību un sabiedrisko rosmi Rita Bērtiņa bija ieguvusi visu Beļģijas latviešu simpātiju. Kad notika latviešu sarīkojumi, viņa, kā gādīga namamāte, bija pārdomājusi un parūpējusies par visu, kas sagādātu viesiem prieku un labsajūtu. Svētkiem tuvojoties, viņa jau iepriekš bija padomājusi par interesantu programmu, bieži vien uzstādamās personīgi ar deklamācijām, gan arī pašas veidotā teātra pulciņā. Šī uzupurēšanās tautiešu labā sagādāja prieku arī viņai pašai un radīja dziļu simpātiju latviešu saimē, kas vienmēr ikvienam paliks neizdzēšamā atmiņā.
Rita Bērtiņa dzimusi Alūksnē, šai skaistajā Vidzemes apkārtnē arī uzaugusi, gājusi skolā un sākusi arī pati skolotājas gaitas, ko pārtrauca Otrā kara notikumi. Viņā bija dziļi iesakņojušies šī skaistā Latvijas apvidus tikumi, latviskā sirds skaidrība un vienkāršība. Neviens darbs viņai nelikās par smagu un dzīves grūtības viņas dzīvē šķēršļus likt nespēja. lerodoties svešajā zemē, viņa uzcītīgi ķērās atkal pie mācīšanās, apmeklēja māsu skolu un to nobeigusi, strādāja šai atbildīgajā darbā, pat kā vadītāja, līdz pēdējai stundai.
Rita Bērtiņa arvien jūsmoja par dabu un savus darba atvaļinājumus labprāt pavadīja kalnos, kur dabas varenums izpaužas vistiešāk. Vēl dienu pirms traģiskā notikuma Rita Bērtiņa rakstīja saviem draugiem,  sūtot sveicienus no Alpiem. Liktenim bija paticis, ka skaistie Alpi kļuva viņai par mūžīgo atdusas vietu.

Kopā ar viņu bojā gājis arī agrākais Latvijas goda vicekonsuls Herberts Rācenis. Abi bija pavadījuši atvaļinājumu Franci jas Alpos. Atvaļmājumam beidzoties, vēlējušies uzkāpt kādā kalnā, bet kāpiens bijis ar traģiskām beigām un abi kāpēji nogāzušies aizā. Nākošā dienā speciāla glābēju komanda atradusi Herberta Rāceņa un Ritas Bērtiņas mirstīgās atliekas 200 metru augstas klints pakājē. Kāpdami kalnā, abi sasaistījušies ar virvēm, kā tas kāpienos parasts, bet vienam kāpējam slīdot arī otrs ierauts bezdibenī. Abi bojāgājušie apbedīti vietējā kapsētā 28. jūlijā.

Avots: "Londinas avīze", 05.08.1960 un 12.08.1960