Pēc īsa svētbrīža, kurā Ina Selga nodziedāja J. Mediņa Glāstu, sākās dziedones Katrines Aizpores-Grapes pēdējais ceļš uz Rock Creek kapsētu Vašingtonas D.C. pievārtē. Kapa kopiņu klāja vainagi un baltas rozes, kas bija nelaiķes mīļākās puķes.
Ar Katrines Aizpores-Grapes aiziešanu mūzikas mīļotāji zaudējuši lielu mākslinieci, kas bija viena no mūsu labākajām tautasdziesmu dziedātājām, bet piederīgie un draugi sirsnīgu, pašaizliedzīgu cilvēku. Aizpore-Grape ļoti jaunos gados iestājās Liepājas konservatorijā, kur viņu apmācīja dziedāšanā turienes operas baritons Aleksandrs Graps, kas vēlāk kļuva Aizpores mūža draugs.. Viņa nāve pagājušajā gadā smagi ietekmēja dziedoni, bet neviens nevarēja paredzēt, ka arī viņa tik drīzi tam sekos.
Latvijas neatkarības laikos Aizpore-Grape dziedāja Liepājas operā, Rīgas radiofonā, patstāvīgos koncertos universitātes lielajā aulā, bet kara laikā daudzos frontes koncertos latviešu leģionāriem. Vācijas trimdas posmā viņa apceļoja latviešu bēgļu nometnes, iepriecinādama klausītājus ar tautasdziesmu priekšnesumiem un Minhenē uzstājās 2 koncertos vācu publikai, par ko guva atzinīgas preses atsauksmes. ASV pirms dažiem gadiem K. Aizpore Grape dziedāja Carnegie Recital zālē Ņujorkā, bet viņas pēdējā uzstāšanās notika Pūpolsvētdienā latv. ev. lut. draudzes baznīcā Vašingtonā.
Kad Aizpore-Grape uzzināja par savu slimību, viņa to uzņēma ar apbrīnojamu mieru un drosmi, paļaudamās
uz ārstu un likteni. Pirms operācijas viņa vēl vēlējās redzēt savu dēlu Aleksandru un mazbērnus, kas dzīvo Havaju salās. Ceļojums uz turieni bija viņas pēdējais. Oktobrī izdarītā operācija bija nokavēta, un pēc tās Aizpore-Grape zināja, ka viņas dienas skaitītas. Nelaiķe bija tā, kas mierināja savus draugus, teikdama: "Ko jūs uztraucaties, es zinu, ka man jāaiziet, katru taču agrāk vai vēlāk Dievi sauc pie sevis..."
Pēdējā piecelšanās no slimības gultas bija. kad Aizpore-Grape vēl gribēja apskatīt lielo puķu izstādi Vašingtonā, kaut tikko spēja nokāpt pa kāpnēm līdz automašīnai. Draugi viņu izvadāja pa izstādi stumjamos ratiņos, un, atgriezusies mājās, viņa teica: „Tas bija mans pēdējais ceļojums skaistuma pasaulē."
Savu plašo bibliotēku nelaiķe novēlējusi skaņu mākslinieku kopai Ņujorkā, kuras biedre bija arī pati.

Avots: "Laiks", 07.07.1962