Amerikas savienotajās valstīs miris dzejnieks Hugo Krūmiņš. Kādreiz, neatkarības gados, viņš bija arī, īpaši laukos, viens no populārākajiem lugu autoriem.
Dzimis 1901. gadā Vitrupes agasta Vecmelbāržu mājās, bija laika biedrs Aleksandram Čakam, Erikam Raisteram, Valdai Morai, Ērikam Adamsonam, Fridriham Gulbim, Artūram Baumanim un citiem, kas toreiz pulcējās gan grupā Jaunā lira, gan mākslinieku biedrība Zaļā vārna, publicējās tā laika izdevumos, piedalījās rakstnieku vakaros un sarīkojumos. Studējis viņš medicīnu, vēlāk strādājis par skolotāju. Dzejoļu krājums - Zemes vējos iznācis trimdā: pirmais izdevums 1951. gadā Anglijā, otrs - 1986. g. Amerikā. Dzejoļi iespiesti arī periodikā. Sarakstījis viņš kādas 25 lugas, dažas ar Kaspara Gunispera vārdu, daļa no tām savā laikā Latvijā iespiestas. Dažas sarakstītas arī trimdā -- komēdija Maestro no Rucavas godalgota Amerikas latviešu apvienības lugu sacensībā.
Viņš bija arī sporta entuziasts. Padevusies arī gleznošana.
Pēdējos gados dzejnieks slimoja; dzīvoja savas meitas - tēlnieces Minjonas un znota dziedoņa un ārsta prof. Jāņa Kļaviņa mājās Skārsdēlā, Ņujorkas tuvumā.

Viņa pelnus nosūtīs uz Latviju un apbedīs dzimtas kapos Liepupē blakus vecākiem un jaunākajam brālim. Piepildīsies viņa dzejolī teiktais:
„Un laime, šķiet, ir arī tā -
Varbūt pat visu lielākā:
Nekā, nekā vairs nevēlēties.
- Kad nāk šī laime? Kur un kā?
- Ja vari zemē dzimtajā
Pie saviem senčiem atdusēties."

Avots: "Austrālijas latvietis", 15.06.1990 ; "Laiks", 23.05.1990

Meita Minjona Kļaviņa tēvam veltījusi grāmatu "Dzejnieks Hugo Krūmiņš mūzikā", 2001.g.