Par kapsētu

"...Kopš otrdienas, ieejot Umurgas kapsētā, nav jāmaldās pa taciņu taciņām tautas varoņu - Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru - atdusas vietu meklējumos, jo Latvijas karavīru dienā pie viņu kapu kopiņām umurdzieši novietoja piemiņas zīmes. Ceļš līdz tam gan nebija tik īss. Aija Baumane, kura bija šī pasākuma iniciatore, stāsta par aptuveni gadu ilgu darbu, pētot umurdziešu gaitas karos, uzmeklējot vietējā kapsētā guļošo Lāčplēša ordeņa kavalieru tuviniekus, ar Ausekļa starpniecību meklējot kapavietas pašu kapsētā. Atsaukusies kāda limbažniece, un tagad Jāņa Allasa, tāpat Jāņa Jaunīša, Kārļa Veidemaņa, Kārļa Gobas un Jāņa Spīguļa atdusas vietas no citām atšķir piemiņas zīmes. Arī līdz šim Lāčplēša dienā taka uz Umurgas kapiem nebija aizmirsta, bet gadu gadiem plašākas sabiedrības apmeklēts bija vien vairāk pazīstamais Veidemanis. - Kādam tas bija jādara, - par savu darbu, sabiedrībai atklājot arī citus lāčplēšus, saka A. Baumane. Bet kas bijis viņas pētniecības dzinulis? Nē, ordeņa kavalieru viņas rados nav. - Esmu novadpētniece pēc aicinājuma, - viņa nosmej un piebilst, ka noteicošais drīzāk bijis patriotisms. Ideja par piemiņas zīmēm neesot svaiga, par to Augstrozes kapos guldītā lāčplēša mazdēls pašvaldībā esot runājis jau Sniedzes Sproģes vadības laikā. Otrdien arī viņa vectēvs Mārtiņš Lapiņš tika pie savas piemiņas zīmes. Pasākumā piedalījās Umurgas skolas jaunsargi un citi skolēni, kuri ne tikai bija nākuši ar ziediem, bet arī sagatavojuši nelielu montāžu, tāpat stāstījumu par varonīgajiem umurdziešiem. Tika pieminēti arī tie Lāčplēša ordeņa kavalieri, kuri neatdusas dzimtā pagasta, pat ne Latvijas zemē. Noslēgumā A. Baumane aicināja visus piestāt pie kādas aizaugušas kapavietas, kur apsūbējusi kapa plāksne rādīja, ka tur guldīts Bērziņš, kurš kritis 1919. gada 6. maijā. Nepazīstams, piemirsts. Gan jau tādas vietas, kur atdusas cīnītāji par Latvijas brīvību un neatkarību, ir vēl citur. Klusuma brīdī arī par viņiem aicināja padomāt šī pasākuma rosinātāja. - Lai mēs kā tauta arvien pieminam savus varoņus, lai arī mūsu vidū aug jauni varoņi, kas cīnīsies par mīlestību un gaismu, lai šodienas bērni ir tie, kas tur prātā Latvijas brīvību, - svētot piemiņas zīmes, vēlēja mācītāja Ivanda Ceijere. Īpaši aizkustināti bija piemiņas pasākumā satiktie Lāčplēša ordeņa kavalieru radinieki. Pie Kārļa Gobas pasērst bija atbraukusi meita un mazbērni. Mazmeita Anita Mangulsone savam vectēvam nekā nebija varējusi pajautāt, jo bija vien pāris gadu veca, kad viņš aizgāja mūžībā. - Savas saknes ir jāzina, - viņa atklāj pašas un brāļa Andra Vāles moto. Katvaru Vecdzelves, kur dzīvo mamma, ir viņu miera osta, kur Gobas dzīvo piektajā paaudzē. Vectēva ordenis kara laikos pazudis, bet saglabājies diploms ir atjaunots, Andris daudz dara, lai izzinātu dzimtas vēsturi. Savukārt Jāni Jaunīti todien apmeklēja Blūmu ģimenes pārstāvji - meita Dzidra, viņas vīrs Vilnis un mazdēls Jānis. Abi vīri tērpti zemessargu raibajās formās. Aizkustinājuma asaras bija acīs visiem trim. Viņiem liktenis ļāvis būt bagātākiem par Gobas pēctečiem, ir saglabājies viņu priekštecim piešķirtais ordenis, bet galvenais - Jānis Jaunīte, kurš nodzīvoja līdz 1986. gadam, savai ģimenei varēja izstāstīt daudz vairāk. - Žēl tikai, ka viņš nepiedzīvoja brīvu Latviju, - teica meita. Žēl arī, ka lāčplēša mazmazdēlam Jānim, kurš šobrīd ir jaunsargs, no vectēva mantojis patriotismu un sapņo par armijas dzīvi, nebija lemts satikties ar savu leģendāro vecvectēvu. Regīnas TAMANES teksts un foto , 13.11.2008 "Auseklis"