Augusts iesākās tveicīgs un saulains. Visa pilsētiņa gurda un sakarsusi, šķita kā aizsnaudusies pēcpusdienas miegā. Tikai universālveikalā valdīja neparasts satraukums. Vilnas audumu nodaļas vadītājai Veltai Adakovskai darba biedrenes ziņkārīgi jautāja: Kur palikusi Anita? Kas ar Upelnieci, kāpēc nenāk uz darbu? Velta klusēja. Viņa nespēja atbildēt ne uz ko, jo sirdī bija iezagusies šausmīga nojauta...

Anitas Upelnieces māsa Biruta Kukule, izlasījusi Anitas atstāto vēstuli, kas stindzināja prātu, aizbrauca uz laukiem pie saviem vecākiem. Bet brauciens tāpat kā cerības bija veltīgas - Anitas tur nebija. Tad māte brauca uz Rīgu, viņa jau zināja, ka Anita zem sirds auklē jaunu dzīvību un domāja atrast meitu kādas slimnīcas ginekoloģijas nodaļā... Arī šī ilūzija sabruka. 

11. augustā, devītajā dienā pēc Anitas pazušanas, tēvs paziņoja par notikušo Bauskas milicijā. Tūlīt pēc tam pa visu republiku tika izziņots, ka tiek meklēta Anita Upelniece - 21 gadu veca meitene.

Pagāja saspringuma pilnas dienas, nedēļas. Bauskā ar nepacietību gaidīja kādu ziņu par pazudušo. Daudzi zināja, ka viņa pēdējā laikā draudzējusies ar Laimoni Puķi, patērētāju biedrību savienības autobāzes šoferi, kas slavens ar izcīnīto PSRS Sporta meistara nosaukumu riteņbraukšanā...  Traģēdijas fināls bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Anitu atrada Kuldīgas rajonā Nīkrāces ciemā, apmēram 150 metrus no Skrundas-Liepājas šosejas. Viņa pati bija izdzēsusi savu dzīvību. Tas ir paradoksāli nomirt divdesmit pirmajā mūža vasarā. Kādēļ Anita vairs nevēlējās dzīvot? Kāda viņa bija un kādi bija tie cilvēki, ar ko viņa dzīvoja, draudzējās, strādāja, priecājās? Kāds bija tas, ko viņa iemīlēja? Vai atbilde uz šiem jautājumiem spēs rast kādu loģisku izskaidrojumu, to grūti pateikt. Taču pats svarīgākais panākts - būs uzzināti daži Anitas Upelnieces pašnāvības cēloņi, kam pamatā neapšaubāmi ir dažādu raksturu sadursme, mīlestības un egoisma mūžsenā cīņa. Paskaidrojumus mums sniedza ļoti daudzi cilvēki: Kuldīgas prokuratūras eksperti un izmeklētāji, Bauskas milicijas darbinieki, Anitas māsa Biruta Kukule, Laimonis Puķe, viņa māte Alīse Puķe, Anitas draudzenes Ligita Liepa un Taiga Kalve, Jevgeņijs Kisiels, Viktors Pozdnikins, Raiskumu ģimene, Anitas darba biedrene Velta Adakovska, Laimoņa Puķes darba vietas vadītāji un vēl daudzi citi, kas kaut ko zināja par Anitu. Neviens no viņiem neattaisnoja pašnāvību. Tā nav pareizā izeja no grūtiem, sarežģītiem un sāpigiem brīžiem dzīvē. Taču neviens nevarēja pateikt kādu sliktu vārdu par Anitu, gluži otrādi - meitene esot krietna, godīga, strādīga, centīga, talantīga, zinātkāra, ar lielu gribas spēku... Vienīgi Laimonis un Alise Puķe centās nomelnot Anitu. Varbūt tāpēc, ka viņi bija ieinteresēti noslēpt patiesību? Anita neaizgāja no dzīves mīlestības dēļ kā daudzi tagad domā. Nē, viņa prata īsti un patiesi mīlēt, un tā bija viņas negarā mūža vislielākā laime. Anitu pazudināja to cilvēku egoisms, kuriem viņa visvairāk uzticējās.

Anitas dzīve nebija viegla. Viņa uzauga laukos. Ģimenē bija vairāki bērni, bet visus māte centās izaudzināt par strādīgiem un... taupīgiem cilvēkiem. Kad Anita sāka iet Kurmenes skolā, liecībā viņai bija tikai labas un teicamas atzīmes. Meitenei ļoti patika pašdarbība, darbs pionieru pulciņā. Skolotāji daudzkārt teikuši, ka viņa ir talantīga un spējīga. Vecumnieku vidusskolā viņa mācījās neilgi, tad Anita strādāja mājās. Vēlāk, kad māsa Biruta apprecējās un atnāca dzīvot uz Bausku, radās iespēja turpināt mācības vakarskolā. To viņa pabeidza kā sekmīgākā skolniece savā klasē. Bija laiks, kad meitenei klājās grūti. Veikalā-skolā, kurā viņa apguva pārdevējas prolesiju, maksāja stipendīju - 17 rubļus mēnesī... Ar to vajadzēja iztikt. Bet Anita nekad nebija sadrūmusi: darbā, vakarskolā - visur viņu redzēja dzīvēspriecīgu, smaidošu. Viņai ļoti patika dziedāt, zīmēt. Manā priekšā fotogrāfija. Anita draudzeņu vidū. Jautra, smaidoša. Īsi apgriezti gaišie mati nedaudz izspūruši. Pie svētku galda viņas visas dzied. Un arī Anita. Nezin kādēļ, bet man šķiet, ka tieši tāda Anita bija kādās viesībās. Tad viņa pirmo reizi satikās ar
Laimoni Puķi. Šis vārds nebija svešs. Laikrakstos daudzkārt rakstīts par šī riteņbraucēja sportiskajām gaitām, par viņa uzvarām. Bet Laimonis te, meiteņu vidū, nemēdza lielīties. PSRS sporta meistara nosaukums, acīmredzot, bija daiļrunīgāks par visiem vārdiem. Viņš bija kluss, pat kautrīgs, nerunīgs, loti uzmanīgs pret meitenēm. Sevišķi pret Anitu. Anitu mulsināja šī uzmanība. Laimonis taču bija atnācis uz šīm svinībām kopā ar Taigu... Otrā dienā Anita sastapa Taigu. 

- Man laikam tā nevajadzēja darīt. Tu zini, Taiga, es atļāvu Laimonim, lai viņš mani pavada līdz mājām. Bet viņš taču ir tavs vislabākais draugs...

- Tev jāzina pašai. Ja tu jūti, ka tā ir pareizi, ka tā vajag, tad draudzējies ar Laimoni, teica Taiga.

Šie vārdi nenācās viegli, bet viņa pazina Anitu - šī meitene nespēja savas jūtas dalīt divās daļās. Anitai bija taisnīgs raksturs. Un tādēļ Taigai patika draudzēties ar Anitu, kas arī mīlestībā palika tāda pati. Ar niecīgu, varbūt zagšus iegūtu mazumiņu viņa nevarēja samierināties. Pēc šī vakara Anita un Laimonis satikās arvien biežāk. Kopīgas pastaigas, deju vakari, kino un sapņi zem tumšajām, augstajām rudens debesīm. Un tad Laimonis sāka dzīvot pie Anitas. „Viņas laimei nebija robežu. Sareģistrēties? Bet vai tad svarīgākais ir dokuments, papīrs Mīlestība - lūk, kas bija galvenais. Varbūt tāpēc māsas brīdinošie vārdi nespēja ietekmēt Anitu. Laimonim bieži nācās aizbraukt gan uz sacīkstēm, gan uz treniņu nometnēm. Anitai viņš sūtīja vēstules. «Anitiņ, manu mīļo sieviņ, tu taču spēsi gaidīt un sagaidīt.» Tā viņš rakstīja 1964. gada 13. janvārī. 

- Mēs vairs nepazinām Anitu. Viņa bija vislaimīgākā, staroja vien. Viņa ļoti labprāt piedalījās sabiedriskajā dzīvē, palīdzēja izdot sienas avīzi. Un kad bija vaļīgāks brīdis, tad par Laimoni vien ar draudzenēm runāja, - atceras Velta Adakovska. Arī māsa Biruta Kukule tagad saka to pašu: - Anita ar Laimoni bija ļoti laimīga, šķita, ka arī ar Laimoni ir tāpat.

...Tagad daudz domāju par to, kādēļ tad Laimonis visu pagājušo ziemu dzīvoja pie Anitas. Vai tā bija mīlestība, kas viņa sirdij lika tiekties šurp, vai vienkārša egoistiska vēlēšanās, lai būtu kāds cilvēks, kas viņam pagatavotu vakariņas, izmazgātu zeķes un kreklu...

...Martā atbrauca Birutas vīrs Jānis. Viņš dienēja armijā un tagad bija ieradies atvaļinājumā. Autobuss uz Bausku atbrauca dienā, kad sieva vēl bija darbā. Kaimiņienes bija pirmās, kas viņam pavēstīja, ka pie Anitas dzīvojot kāds puisis. Nezinu, vai Jānis labi pazina Laimoni, bet viņš jau bija brīdinājis Anitu, ka Laimonis nebūs tas cilvēks, kas varēs kļūt par draugu uz visu mūžu. Un vakarā, kad kā parasti ieradās Laimonis, viņš palūdza sievu pateikt Laimonim, lai vai nu tūlīt sareģistrējoties ar Anitu vai atstājot šo viesmīlīgo dzīvokli.

...Laimonis aizgāja. Divas nedēļas, kamēr Jānis bija Bauskā, Anita un Laimonis satikās ārpus mājas. Laimonis bija īgns, nerunīgs. Vai tiešām mīlestība tā var sākt izirt? Un tikai tāpēc, ka Laimonim tagad jādzīvo pie Raiskumiem, kur pašam jārūpējas par sevi. Bet pēc tam atkal viss bija labi. Laimonis dzīvoja pie Anitas. Biruta, negribēdama saasināt māsas un viņas drauga attiecības, par ģimenes nodibināšanu vairs nerunāja. Lieli cilvēki, lai paši prot nokārtot savas attiecības tā, kā atrod par labāku. Taču Anitu arvien vairāk nomāca domas, ka kaut kas nav kārtībā. Ārēji viņa to neizrādīja un nevienam neteica. Viņas raksturā nebija tāda vēlme katram pretimnācējam izrādīt savu sirdi. Viņa labi atcerējās savu «vizīti» pie Laimoņa vecākiem. Laimoņa māte, padzirdējusi, ka viņas dēls un Anita vēlas saistīties uz mūžu, tūlīt bruka meitenei virsū. Šīs sarunas saturu uzzināt grūti, jo Laimonis un viņa māte to cenšas slēpt, un, ja arī ko pasaka, tad ļoti subjektīvi. Anita pārbrauca mājās nomākta, bet uz māsas vaicājumu, kā tad gājis pa ciemiem, smagi nopūtās un atmeta ar roku. Bija ziedonis, un Bauskā viss plauka un zaļoja. Tikai Anitu māca drūmas nojautas. Darba biedrenes manīja šo pārmaiņu. Visbiežāk Anitas skatiens kavējās pie loga. Vai nepiebrauks Laimoņa mašīna, ko viņš pateiks? Un kad pie universālveikala nobremzēja apputējusi automašīna un no kabīnes izkāpa Laimonis, tad Anita steidzās pie viņa.

- Viņa vienmēr bija sagatavojusi maizītes, jo Laimonim nebija laika pusdienot, -  atceras tās dienas Velta. Taču ar Anitu kļuva arvien bēdīgāk. Kādu dienu, asarām plūstot, viņa parādīja mums vēstuli. To bija rakstījusi Laimoņa māte Anitai. Man rokās ir šī vēstule. Krecelīgiem, greiziem burtiem uzrakstīts: "Anita! Griežos pie Jums ar priekšlikumu, liekat mūsu dēlam pilnīgu mieru. Mēs esam viņa vecāki un mums ir par viņu tiesības visās vietās. Tāds likums nekur nav atrodams, kur vecākiem par savu bērnu nebūtu tiesības uzstāties. Par ko Jūs visu ziemu viņam nedevāt mieru ar savu acīs lēkšanu? Ar saviem smaidīem viņu vilinājāt, lai zēnam galvu varētu sajaukt, lai apprecētu meitu, kas nolēmusi izbēgt no vecmeitas slavas. Nekas nesanāks, kaut uz skolu viņu zem rokas vedāt, arī tas neko nedeva Jums. Viņam ir biju šas vairākas meitenes, kam ir dažādas profesijas un derīgas visur. Tās viņš neprecēja, ne vēl Jūs, kas aiz letes grozās. Vakar pie mums bija viņa skolotāja un jautāja, ko nozīmē, ka Laimonis nepabeidza 9. klasi kā pārējie. Viņai tagad esot ministrijai atbilde jādod par katru skolnieku, kas nepabeidza klasi. Atbildējām, ka ne meitenes, bet citā vārdā ir jāsauc, kas vilkās līdz skolas durvīm un grozīja zēnam galvu, lai nevar pabeigt skolu. Pati nemācās, eksāmenos krīt cauri, arī citiem neļauj mācīties. Vecākiem ir tiesības prasīt atbildību par dēla gaitām, kad vecmeitas ved viņu no ceļa, lai viņš paliktu par muļķi kā viņas. Vai zināt ko, ja Laimonis būs vēl spiests mācīties Bauskas skolā, tad es aizbraukšu un vaktēšu. Ja jūs vilksaties kā ute viņam līdzi uz skolu, tad Jūs tā dabūsat pa savu mūli, ka varēsat visās tiesās mani sūdzēt un arī nekā nepanāksat. Tad vēl nožēlojam, ka ziemas vakarā, kad bijāt pie mums un lecāt mums acīs ar savu dumjo muti, mēs bijām tik pieklājīgi un neizdzinām Jūs pa durvīm ārā, jo bijāt pelnījusi. Kam mēs to atstāstījām, ko no vienas prastas meitas piedzīvojām, visi brīnās, kā mēs esot tik pacietīgi klausījušies ienācējas varonību. Laimonim lai būtu miers mācīties un neuzbāzieties zēnam ar saviem smaidīem virsū. A. P."
Vēstule, kurā tagad ir saliktas pieturas zīmes un garumzīmes, vairs nekādus komentārus neprasa, bez tās būtu ļoti grūti pierādīt, cik egoistisks var būt dažkārt cilvēks. Anitai bija tagad ļoti svarīgi zināt, ko pēc šīs vēstules teiks Laimonis, cilvēks, kam viņa palīdzēja mācīties, gatavoja konspektus, ar kuru kopā viņa centās garīgi augt un pilnveidoties. Bet Laimonis atsala pavisam, izvairījās no Anitas un sāka atkal dzīvot pie Raiskumiem, bet tad uz ilgu laiku aizbrauca sportot. Anita rakstīja vēstules mātei, lai izsūdzētu visas savas bēdas. Bet viņa bija tik jūtīga un mīloša meita, ka nevēlējās sāpināt savu māti un vēstules neaizsūtija. Tās atrada vēlāk, pēc viņas nāves. 14.jūlija vēstule: «...kas attiecas uz Laimoni, tad tā lietiņa laikam būs izbeigta. Atrakstija man pēdējo vēstuli un teica, ka vairāk nerakstīšot un arī no manis negaidīšot. Uzskatot, ka viss ir cauri...» Un vēstules nobeigumā: «...Var jau būt, ka es esmu arī vainīga, bet, ja viņš man pārmet, ka tas tāpēc, ka esam tik daudz šķirti un es visu ko domājot, tad vinš maldās. Lai tik kāda sieva tā gaidītu, kā es viņu gaidu...» 24. jūlija vēstule. Anita raksta mātei, ka viņa jūt sevī mostāmies vēl vienu dzīvību.  Vēstules palika nenosūtītas. Anita savu noslēpumu sākumā uzticēja tikai māsai. Laimonis nedrīkstēja to zināt! Un kādēļ lai viņš to zinātu? Lai piespiestu viņu sareģistrēties? Bet vai tādā ceļā var iegūt laimi? Tā taču būtu ubagošana, bet laimi neiegūst ubagojot. Tā uzskatīja Anita.

- Anita caurām naktīm gulēja nomodā un nekustīgu skatu raudzījās griestos. Viņa bija kā transā. Es centos viņu no šī stāvokļa izraut, pēc darba visur ņēmu viņu līdz - uz sakņu dārzu, uz veikalu... Man šķita, ka tas līdzēja, -stāsta māsa Biruta Kukule. Tad Anitai bija brīvdiena un es pamudināju viņu braukt uz Rīgu pie ārsta...

Anita aizbrauca uz Rīgu. Vīņa bija stacijā un pavadīja visus vilcienus, kas brauca uz Siguldu. Un tad pievakarē vagona logā pazibēja Laimoņa seja. Nezinu, vai tā bija nejaušība, vai arī Anita zināja, ka Laimonim jābrauc uz Siguldas treniņnometni. Saruna bija ļoti īsa, jo vilcienam tūlīt bija jāsāk kustēties.

- Laimon, man tev daudz kas sakāms. Vai es drīkstu aizbraukt pie tevis uz Siguldu? To nevar pateikt divos vārdos...

Laimonis cēlsirdīgi atļāva. Viņi satikās vēlāk Siguldā. Laimonis Puķe paskaidroja, ka par sevi Anita nekā nebija teikusi. Nu ko, tas ir ticami. Viņai daudz svarīgāk bija zināt, vai Laimonis viņu mīl vai ne. Par visu taču viņa uzrakstījusi vēstulēs, un tagad gaidīja atbildi. Viss pārējais bija atkarīgs no tās. Bet viņš Anitai piedāvāja - būsim draugi...

Anita bija izmisumā, vai tiešām viņai jāpiepilda savs drausmīgais lēmums. Visi cilvēki, kas lredzējuši Anitu pēc brauciena uz Siguldu, vienprātīgi apliecina: Anitu vairs nevarēja pazīt.

Viņa aizsūtīja uz Siguldu vēl vairākas vēstules, bet Laimonis neatbildēja. Savai māsai, savām darba biedrenēm viņa vaicāja tikai vienu: - Vai pastnieks neko nav atnesis? Bet atbilde kavējās. Kad tā - auksta un vienaldzīga, ar saltu noraidījumu beidzot pienāca, Anita visu izlēma galīgi...

Tagad derētu iepazīties tuvāk ar sportistu Laimoni Puķi. Kuldīgas prokuratūrā izlasīju Anitas pēdējo vēstuli. Tā adresēta viņam. Ir vērts šo vēstuli izlasīt visiem!

"Bauskā, 64. gada augustā. Ezīt! (atļauj pēdējo reizi Tevi tā nosaukt). Es aizgāju no Tevis, aizgāju no dzīves ne jau viena. Tagad Tu zini to, ka es paņēmu daļu no Tevis sev līdzi. Tu nedrīksti nosodīt mani, Tev jāsaprot, jo tikai Tu būtu bijis vīrs un šīs dzīvības tēvs. Atceries, Ezīt, Tu kādreiz teici, ka spētu mirt mūsu mīlestības dēļ. Es smējos, jo biju pārāk laimīga, lai domātu tajā brīdī par nāvi. Tagad es to spēju, ne jau mīlestības dēļ, bet gan šī trešā dēļ, kas bija sācis savu dzīvi vēl manī. Es nespēju, saproti, Ezīt, iznīcināt pirmo dzīvību, kas bija manī, atstājot sevi dzīvu. Mana dzīve būtu neiespējami tukša un baiga. Es nespēju arī laist viņu pasaulē, jo biju viena. Varbūt, ka es viņu ļoti mīlētu un spētu dot viņam visu, izņemot tēvu. Bet ja nu beigu beigās es sāku nīst kā manas nelaimes cēloni? Vai es drīkstu sagādāt trešai nevainīgai būtnei ciešanas mūsu kļūdu dēļ. Tādēļ izvēlējos vieglāko ceļu. Izvēlējos to tāpēc, ka brīdī, kad tik ļoti bija nepieciešams mīļš cilvēks, šis cilvēks pagrieza muguru un novēlēja mani citam. Tev mani jāsaprot Tu sapratīsi."

«Ezītis» vēl nav lasījis šo vēstuli. Kad Anita jau bija atrasta, vinš plēsa visas vēstules un fotogrāfijas... Bija jāiznīcina pierādījumi! ...Laimoni sastapām viņa darba vietā. Saruna nenotika. Viņš neko nevarēja pateikt sevis labā. Laimoņa nekaunīgais miers, cinisms un neliela baiļu uguntiņa acīs viņu nodod. Viņš baidās, ka patiesību par šo gadījumu var uzzināt sabiedrība.

- Vai jūs zinājāt, ka Anita ir mātes cerībās?

- Nē, nezināju, melo Laimonis Puķe, domājot, ka aiz viņa visas pēdas izdzēstas. Bet plītī atradās saplosītas Anitas vēstules paliekas. Lūk, daži fragmenti: "...ļāvu sevi izmantot pilnīgi,» «Savu pienākumu, cik ilgi tas bija vajadzīgs, esmu izpildījusi, tālāk kā būs, par to es pati domāšu un noteikti tikšu galā ar visu.»

Kuldīgas prokuratūrā ir Anitas mātes liecība: «Mana meita Anita man teica, ka viņa esot palikusi stāvoklī no sava drauga Laimoņa Puķes. Viņa vēl stāstīja, ka esot par to rakstījusi vēstulē viņam, arī es pati rakstīju Laimonim, jautājot, kas ar viņiem noticis, un liku saprast, ka viņa stāvoklī, es rakstīju, lai viņi sareģistrējas...»

Tātad Puķe zināja. Bet gļēvulīgi mēģināja izvairīties no atbildības. Kas tādu egoistu ir audzinājis?

Mums bija izdevība pabūt pie Alises Puķes. Viņa rādīja albumu ar daudzām meiteņu fotogrāfijām un lepni teica: Redziet, cik daudz meiteņu dēliņam ir bijis, viņš ar visām draudzējās, bet neviena nebija tik duma kā Anita un par precēšanos nerunāja. Pietiek, arī Alīse Puķe ar šiem vārdiem ir sevi atmaskojusi.

- Kāds ir jūsu dzīves princips, Laimon Puķe?

- Katrs cilvēks izvēlas savu ceļu, es izvēlējos tādu.

Laimoņa Puķes credo papildināja viņa māte: Jaunība tikai vienreiz, ejiet, skrejiet, dancojiet, tikai precēties nedrīkst. Starp citu, māte vēlējusies, lai Laimons būtu kristīgs cilvēks. Turpat albumā starp daudzajām skaistuļu fotogrāfijām iesvētību attēls - Laimonis, iesvētāmie bērni, pa vidu mācītājs. Tagad Laimonis klusē, viņš neatbild, tāpat kā uz daudziem jautājumiem neatbildēja sanāksmē, kas notika etiķa fabrikas klubā. Tad Biruta Kukule viņam teica: - Tagad tu esi pavisam cits cilvēks. Tāds salts egoists Tu neesi bijis. Es nevaru saprast, kad tu izliecies - vai tad, kad draudzējies ar Anitu, vai tagad. Patiesībā Laimonis Puķe nav bijis īsts un patiess nekad. Viņš tik dziļi un pamatīgi nomaskējis savu egoismu, ka pat draugi un sportisti to nebija pamanījuši. Starp citu - vai sports Laimonim Puķem nav veids, kā apmierināt savu egoismu? Tāpēc taču neatlaidīgie treniņi, tāpēc nepatika, kad nākas zaudēt.

Var divu jaunu cilvēku attiecībās pienākt brīdis, kad jāšķiras - raksturi nesaskan... Šādos brīžos cilvēks parāda savu īsto seju. Mēs tagad zinām, kā Puķe «tika vaļā» no Anitas. Taiga, lai cik tas viņai arī nebūtu grūti, pastāstīja, ka, arī no viņas aizejot, Puķe lējis apmelojuma samazgas... Pazīstams rokraksts! Tāpat taču viņš darīja, kad uzskatīja, ka diezgan draudzējies ar Rutu... Bet šoreiz viņš nekautrējies ar savu cinismu pat spļaut uz Anitas kapa. Anitas vairs nav. Tā nebūtu noticis, ja tajās liktenīgajās dienās, kad vajadzēja atbalsta, viņas draudzenes Ligita un Taiga nebūtu aizbraukušas no Bauskas. ...Bet kur tad māsa? Ko darīja Biruta? Atgriezīsimies vēlreiz pie šāgada augusta notikumiem. Biruta Kukule nebija spējusi palikt uzticīga savam vīram, Anita par to māsai daudzkārt pārmetusi, teica, lai par visu aizrakstot Jānim uz armiju. Bet Biruta baidījās. Atbrauca atkal Jānis atvaļinājumā, Biruta jau bija atjaunojusi agrākās ģimenes attiecības un baidījās, ka Anita par viņas neuzticību varēja pastāstīt... 3. augusts. Par šo dienu Jānis Kukulis stāsta tā: - Biju piedzēries, uz autoostu pavadīja sieva, Anita un mana māte. Uz ceļa pēkšņi Anita iedeva māsai pasi un vēstuli un aizgāja... Sieva tūlīt vēstuli atplēsa, lai gan tā bija adresēta Laimonim... Es teicu, ka tas nevar būt nopietni... Biruta vēl varēja pasaukt Anitu atpakaļ, bet nepasauca. lespējams, ka viņa baidījās no Anitas viņas patiesīguma dēļ...

Biruta Kukule par šo gadījumu nesen stāstīja ko citu:  - Anita man iedeva pasi un pateica, ka vēstule esot mājās koferītī, lai nododot to visu Laimonim.

- Un kad jūs izlasījāt vēstuli? Biruta apmulst: - Nu, kādas četras, piecas dienas vēlāk... Pēc tam viņa tomēr atzinās, ka vēstuli esot izlasījusi 4. augustā. Bet vai tam vairs var ticēt? Ļoti iespējams, ka vēstuli Biruta izlasīja jau ceļā.  (no laikraksta "Komunisma ceļš", 24.12.1964)