Aleksandrs Leimanis (dzimis 1913. gada 17. septembrī, miris 1990. gada 17. jūnijā) bija ievērojams latviešu kinorežisors un scenārists. Pamatā uzņēmis piedzīvojumu žanra filmas.

Aleksandrs Leimanis dzimis 1913. gadā Smoļenskas guberņas Gavrilovas ciemā, latviešu kolonistu ģimenē. Smoļenskā vecāki , tāpat kā tēva brāļi uzbūvēja mājas svām ģimenēm. 1937.gadā viņus apcietināja. Pēc Jāņa Streiča atstāstītajiem Leimaņa vārdiem, visi viņa vīriešu kārtas radinieki esot gājuši bojā padomju represijās. Oto Leimanis  pēc Staļina nāves tika reabilitēts.

Leimanis devās uz Maskavu un iestājās avioinženieru institūtā, kur gan izturēja tikai divus kursus, jo vairāk pievilka teātra pasaule.

1939. gadā absolvējis A. Lunačarska Teātra mākslas institūtu Maskavā.

Kara gados pabijis dažādos Krievijas teātros – Čeboksaros, Semipalatinskā, Omskā, arī latviešu frontes ansamblī -, 1944. gadā Leimanis pirmoreiz ieradās savu senču dzimtenē Latvijā.

Eduards Smiļģis viņam deva darbu Dailes teātrī, un ievērību izpelnījās jau pirmais Leimaņa iestudējums – Hodža Nasredins ar temperamentīgo uzvārda brāli Leonīdu Leimani titullomā.

Darbojies vairākos Latvijas teātros, bijis Jaunatnes (1946-1947) un Jelgavas (1952-1953) teātru galvenais režisors.

1954. gadā sācis strādāt Rīgas Kinostudijā par dublāžas režisoru.

Kinorežijā debitējis 1959. gadā - režisējis īsfilmu "Atzītā kļūda".

Pirmā Leimaņa pilnmetrāžas filma ("Cielaviņas armija") iznākusi 1964. gadā.

1970. gadā uzņēmis muzikālo piedzīvojumu komēdiju "Vella kalpi" - pirmo latviešu kostīmfilmu. Darbojies arī kā scenārists un kinoaktieris.

A. Leimanis ir bijis pedagogs Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē (1948-1957),  viņa skolnieki bija arī Jānis Streičs un Ēriks Lācis. Bijis arī katedras vadītājs (1971-1973). 

Laulībā Krievijā ar Gaļinu Kovaļsku dzimusi meita. Gaļina bija kopā arvīru atbraukusiuz Latviju, pastrādāja Jaunatnes teātrī, bet ātri aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Meitu Aleksandrs palīdzēja izaudzināt, bet pieaugušai viņai par tēvu vairs nebija intereses, viņa apprecējās ar krievu virsnieku un aizbrauca uz Vāciju.

Laulībā ar aktrisi Baibu Indriksoni dzimis dēls, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, bijušais baletdejotājs Aivars Leimanis.

Leimaņa filmogrāfijā ir arī tādi darbi, kas liecina par režisora kapitulāciju cīņā ar kinostudijas scenāriju redkolēģiju – filmas Oļegs un Aina (1973) un Atklātā pasaule (1979)

Astoņdesmitajos gados Leimanis gribēja ekranizēt gan Skroderdienas Silmačos, gan Andreja Upīša Peldētāju Zuzannu, taču saprata – lai ko viņš piedāvātu, redkolēģija to nepieņems.

Aleksandrs pameta kinostudiju, un 1987. gadā apcerē Silvijas Līces grāmatā par latviešu kinorežisoriem savu kinodzīves periodu nosauca – Manu sagrauto sapņu laiks.

Miris 1990. gada 17. jūnijā Rīgā.

2003. gadā režisore Agita Cāne uzņēmusi dokumentālo filmu "Aleksandrs Leimanis".

***

Aktierfilmas

• Atzītā kļūda, 1959 (īsfilma)
• Cielaviņas armija, 1964
• "Tobago" maina kursu, 1965
• Cielaviņas armija atkal cīnās, 1968
• Vella kalpi, 1970
• Vella kalpi Vella dzirnavās, 1972 - arī scenārija līdzautors
• Oļegs un Aina, 1973 (TV filma)
• Melnā vēža spīlēs, 1975 - arī scenārija līdzautors
• Atklātā pasaule, 1979

Dokumentālās filmas

• Vecie labie laiki, 1968

Lomas

• Kapteiņa Enriko pulkstenis, 1967 - epizode
• Vella kalpi Vella dzirnavās, 1972 - epizode
• Teātris, 1978 - mācītājs
• Nepabeigtās vakariņas, 1979 - inspektors Mogensens