Aida Prēdele (dzimusi 1950. gada 29. novembrī Smiltenē, mirusi 2015. gada 19. jūlijā Rīgā) ir beigusi Smiltenes vidusskolu, kā arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti (1974. gadā), iegūstot žurnālistes izglītību. 1993. gadā beidza Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, iegūstot teoloģes izglītību, ordinēta 1991.gadā, Salaspils draudzes mācītāja.

Padomju laikā strādājusi avīzē „Padomju Jaunatne”, 20. gadsimta 80. gadu beigās Aida Prēdele kļuva par vienu no laikraksta „Padomju Jaunatne” vadošajām žurnālistēm. Bija precējusies ar fotomākslinieku Imantu Prēdeli.

Trešās Atmodas laikā sāka rakstīt neatkarīgajai, nacionāli noskaņotai presei, pievērsās kristietībai un atjaunoja kristīgo laikrakstu „Svētdienas Rīts”.

1991. gadā viņu mācītājas amatā ordinēja toreizējais luterāņu baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis. A. Prēdele kalpoja par mācītāju Drustu, Torņakalna Rīgas Lutera, Cēsu, Rūjienas un Salaspils draudzēs. Dzīves pēdējos gados nekalpoja nevienā draudzē. Beigusi mūzikas skolu, bijusi arī baznīcas ērģelniece.

Šķīrusies, uzaudzinājusi dēlu Kristapu, dz.1977.g.

Padomju gados A. Prēdele bija PSKP biedre no 1982. līdz 1987. gadam. Par izstāšanos no PSKP zaudēja darbu.

Trešās Atmodas laikā iesaistījās Latvijas Tautas frontes darbībā. 1993. gadā iestājās Kristīgi demokrātiskajā savienībā (KDS). No tās saraksta ievēlēta 5. Saeimā, kur vadīja KDS Saeimas frakciju. 1995. gadā ievēlēta 6. Saeimā no Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgi Demokrātiskās savienības un Latgales Demokrātiskās partijas kopējā saraksta. 1997. gadā izstājās no KDS un pievienojās „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK Saeimas frakcijai. Nākamajā gadā kļuva arī par šīs partijas biedri. 1998. gadā ievēlēta 7. Saeimā. Ieņēma dažādus amatus komisijās.

No 2003. līdz 2007. gadam A. Prēdele bija ievēlēta un darbojās Nacionālajā Radio un TV padomē.

Aidu Prēdeli 2015. gada 28. jūlijā izvadīja no Svētās Trīsvienības baznīcas Sarkandaugavā. Atvadu sprediķi teica teoloģe, teoloģijas maģistre (2019. gada 27. oktobrī tiks ordinēta par LELBāL mācītāju) Rudīte Losāne:  

“"Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, Jēzus sacīja: “Laimīgi jūs nabagie, jo jums pieder Dieva valstība! Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti! Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties! Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs."  (Lk. 6: 20-23a)

Laimīgā, laimīgā, laimīgā! Tie ir vārdi, kas šodien paši raisās pāri lūpām, domājot par Aidu. Vai nav tā: kad mēs runājam par laimi, mums prātā darbojas noteikti standarti? Parasti par laimi mēdz saukt mirkli vai laika nogriezni, kad mēs esam sasnieguši to, ko vēlamies, kad mūsu vēlmes beidzot ir iemiesojušās realitātē. Un tās pamatvēlmes, kas cilvēku dara laimīgu, ir klasiskas. Laimīgi mēs esam tad, kad esam bagāti, kad esam paēduši, kad esam priecīgi, citu pieņemti, citu mīlēti, kad par mums runā visu labu, kad mūsu vārdu piemin labā nozīmē. Tas ir tas cilvēciskais standarts, kuru mēs pieņemam kā laimes ietvaru. Un kad šis ietvars ir uzcelts apkārt dzīves telpai, tad mēs sevi sakām tajā laimīgus esam.

Taču Jēzus saka ko citu. Viņš jau nenoliedz šo iepriekš minēto laimes standartu. Bet viņš liek mums pakāpties pēdu augstāk virs zemes un paskatīties kopā ar Viņu pāri šim klasiskajam laimes rāmim vai citiem vārdiem – laimes ierobežojumam. Viņš atklāj mums pavisam citus laimes standartus, kurus mēs bez viņa visticamāk pat nespētu ieraudzīt. Jēzus norauj mūsu dzīvēm bēdu priekškaru, un aiz tā atklājas aina, ka patiesībā cilvēks arī nabadzībā ir laimīgs, ka arī būdams izsalcis viņš ir laimīgs, ka laimīgi ir arī tie, kuri raud, tie, kuri ir atstumti, tie, kuri ir nīsti, tie par kuriem ķengājas un kuru vārds ir piemirsts. Un vai nav tā, ka saliekot kopā šīs divas laimes izpratnes, mēs runājam par dzīvi? Par nodzīvotu dzīvi visos tās izpausmes veidos. Un varbūt tieši tā ir īstā laime – nodzīvot dzīvi. 

Un tad Jēzus atver nākošo priekškaru, ko tikai Viņš var atvērt, sacīdams saviem mācekļiem, kuri ir baudījuši un vēl baudīs dzīvi ar visām tās skaudrajām pusēm: “Jums pieder Dieva valstība, jūs tapsiet paēdināti, jūs smiesieties, jums ir liela alga debesīs.” 

Laimīgā Aida, jo viņa savā dzīvē no visa minētā ir nobaudījusi pa drusciņai, pa malciņam un šodien ir jau pēdējā priekškara otrajā pusē.

Laimīgā – daudzējādā ziņā. Vai tā nav laime nodzīvot dzīvi laikā, kurā notiek vēsturiski izšķiroši notikumi latviešu tautai un būt to visu epicentrā? Kopā ar saviem laikabiedriem vest tautiešus ārā no padomju verdzības gūsta. Būt kopā ar tiem, kuri ieliek pamatus jaunai, brīvai valstij.

Aidu mīlēja daudzi – par viņas drosmi un pravietisko vārdu. Vai tā nav laime būt mīlētam? Jau padomju norieta laikā viņas rakstītais laikrakstos atšķīrās. Kāda no tā laika lasītājām atceras: “Ar nepacietību gaidīju katru viņas rakstu “Padomju Jaunatnē”. Godīgs, sirdsskaidrs un gaišs cilvēks – bez iedomības.“ 

Atmodas laikā Aidas publikācijas kļūst īpaši iedvesmojošas. Viņa seko patiesības vārdam un to iemieso katrā savā rakstā. Viņa seko patiesības vārdam arvien tālāk un tālāk un cenšas būt tam arvien tuvāk un tuvāk. 1991. gada 17. martā Aida Prēdele izdara izšķirošu izvēli savā dzīvē un saņem ordināciju mācītājas amatam no arhibīskapa Kārļa Gailīša. Laimīgā? Pēc arhibīskapa nāves lielākā daļa viņas mācītājas kalpošana paiet sieviešu ordinācijas aizlieguma zīmē ar dažādām līdzejošām sekām. Un tomēr, pakāpjoties pēdu augstāk virs zemes un paskatoties kopā ar Kristu pāri klasiskajam laimes ietvaram, es gribu teikt: “Laimīgā!”. 

Kāda teoloģe, atceroties Aidas kalpošanas laiku mācītājas amatā, raksta:

“Deviņdesmito gadu jauno kristiešu paaudzei bija nozīmīgs laiks, kad Aida kalpoja Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā un pagrabā sāka darbu ar jauniešiem. Pazīstu daudzus, kuru ceļš pie Dieva aizsākās tur. Viņu stāsti bieži sākās līdzīgi: "Mani aizveda uz jauniešu pasākumu Vecajā Ģertrūdē, un tur Aida mani uzrunāja, vēlāk kristīja…”.

 Par Aidu mēs vislabāk varam uzzināt no citu stāstītā, jo viņa nemīlēja daudz par sevi runāt, viņai nepatika gozēties uzmanības centrā. Viņas centrs bija Kristus, tam viņa strādāja un ap to dzīvoja, īpaši savas dzīves nogalē, kad slimība bija mainījusi dzīves ritmu. Aida kādā svētrunā, kas nu jau kļuvusi par īpašu, atzīst: 

“ Dzīves ārējās izpausmes, ikdienība, panākumi un zaudējumi – tas viss ir pārejošs, un jau rīt šo lietu kārtība var izrādīties cita.” Tā arī bija noticis viņas dzīvē. 

Vai Aida pati apzinājās sevi laimīgu esam? Nu jau vairs nepajautāsim. No viņas ir palicis kāds Ziemsvētku sprediķis, kurā Aida dalās ar pārdomām par dārgāko savā dzīvē, ko viņa no sevis ir atdevusi pasaulei. Šajā sprediķī aiz publiskas, sabiedrībā pazīstamās personības atklājas Aidas apslēptā daļa – māte, kuru, iespējams, daudzi viņas dzīves laikā pat nepamanīja. 

Mijot pārdomas par Dieva Dēla nākšanu pasaulē ar pārdomām par pašas dēla piedzimšanu, Aida sprediķī raksta:

“ Dēls ir visdārgākais, ko tu no sevis atdod citiem. (..) Ir jau arī ideālas mātes, kuras visu savu mūžu ziedo bērnam, kuras tin un mudžina savas dienu rūpes ap bērnu vien. Es tādas sievietes apskaužu, jo man pašai tādai neizdodas būt. Un tomēr – arī mēs, tās, kas skrienam un klūpam un gribam visu; kas lāpām pasaules cauros elkoņus, kamēr pašām izdilušajos laimes kamzoļos svilpo vējš – arī mēs savu mūžu ziedojam bērnam. Jo mūsu bērns neaug no tā vien, ko mēs uz viņu runājam, bet vairāk no tā, kā mēs uz viņu dzīvojam. Un nav tādas skrambas mūsu kamiešos, ko nebūtu baudījis arī mūsu bērns. Nav tāda asa vārda, ko mēs dabūjām un ko nebūtu sajutis viņš…”

Tikai vienā lietā var nepiekrist Aidas rakstītajam, – par pasaules cauro elkoņu lāpīšanu. Ne cauros elkoņus Aida lāpīja pasaulei, bet kopā ar saviem laikabiedriem aktīvajā mūža daļā Aida piegrieza, diedza un šuva pasaulei jaunu tērpu.

Laimīgā, laimīgā, laimīgā. Tie ir vārdi, kas paši raisās pāri lūpām, domājot par Aidu un Kristus sacītajiem vārdiem: “… jums pieder Dieva valstība ….. jūsu alga ir liela debesīs.” Āmen.