Elzu Stērsti par darbību „franču grupā” arestēja 1951. gada 4. janvārī. Elzu aizturēja Mežaparkā netālu no autobusa galapunkta. Tajā pēcpusdienā viņa izvedusi pastaigā mazmeitu, nogādāja to atpakaļ mājās Dzirnavu ielā un devās apciemot savu seno Parīzes laika draudzeni gleznotāju Mildu Grīnfeldi. Elza jau bija ceļā uz mājām, kad viņu turpat uz ielas uzrunāja divi jauni cilvēki, kuri paziņoja, ka viņa ir arestēta.

Tiesa notika 1951. gada jūlijā vienlaikus visiem trim – Kurtam Fridrihsonam, Ievai Lasei un Elzai Stērstei. Visi trīs tika notiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu ar nolūku sagraut padomju varu. Sods – divdesmit pieci gadi labošanas darbu nometnē un visa īpašuma konfiskācija. 66 gadus veco dzejnieci nosūtīja spaidu darbos Taišetā, Sibīrijā. Meža darbi smagos klimatiskos apstākļos izsūtījuma laikā sagrāva viņas veselību, bet ne garīgo izturību un dzīvotgribu. 1956. gadā Elza no nepamatotā izsūtījuma atgriezās fiziski sadragāta – ar paralizētu kreiso kāju un roku.

Reabiltitēta tikai 1991. gadā.

Anna Žīgure: "Vecumā kļūst saprotamākas likumsakarības, no kurām jaunībā saskata tikai mazu daļiņu.Tā ir gara mūža privilēģija." (Žīgure, Anna. Marselīne. Elza Stērste. Dzīves dzeja. R.: Jumava, 2005.)